Kurvjzieža kontemplācijas

Labrīt! Pietiek gulēt, murmuļi!

Dzimtas lāsts, tā tomēr ir stipra un šausmīga lieta, nekā tur no māņticības, vien cauri paaudzēm ejošie gēnu un cilvēku attiecību mezgli, sāpīgi sagriezdamies te vienā, te otrā ģimenē, gadu simteņiem no rokas rokā, no mutes mutē nodotās mācības, kā saindēt dzīvi sev un citiem, kā sāpināt tos, kurus mīli, visas nodevības un vilšanās, spītība un izturēšana, pieliekamajos starp zaptsburciņām aizsēdušies skeleti, svešajās gultās ieņemtie bērni, nesadalītie mantojumi un nepiedotie aizvainojumi.
Es laikam izdzēru mazliet par daudz brendija, bet man likās, ka citādi nekad neatkusīs kāju pirksti, nosalušie stāvot pie kapa.

Nekad, nekad, nekad nedrīkst svētkos palikt vienatnē ar cilvēku, kurš tev nav mīļš.
Tas ir nopietni, lai arī izklausos pēc eksaltētas nojukušas tantes, vienas no tām, kas lādēdamās, pareģodamas vai sludinādamas klīst pa ielām.