Kurvjzieža kontemplācijas

Jāgatavojas būtu tai Briselei, bet ka negribas! Slinkums ir ļoti spēcīga narkotika, ar katru mirkli vajag vairāk un vairāk. Es tomēr ceru, ka vienubrīd nonākšu līdz pārsātinājumam un sākšu gribēt atkal rosīties.
Pašlaik skatos pa logu, aiz kura varen gleznaini snieg, un tā vien liekas, ka tos četrus sniega mēnešus es labprāt mierīgi nošņākuļotu mājās, ik pa brīdim kaut ko uzēsdama un palasīdama. Un ēst arī varētu kādus īsteni latviskus ziemas ēdienus - piemēram, miežu-kartupeļu biezputru ar skābkrējuma mērcīti un grauzdēta speķa knipucīšiem vai pelēkos zirņus ar speķi vai štovetus kāpostus ar cūkas ribiņām. Un lasīt arī - kaut ko ziemeļniecisku un klasisku, piemēram, "Kristīni, Lavransa meitu" vai "Zaļo zemi", nevis našķēties ar kādām smalkām dienvidnieku neprātībām.

Sasodīts!
Es ļoti ceru, ka visbeidzot Ziemassētkos man kāds tomēr uzdāvinās knaibļu un stangu komplektu - tādu, kurā ietilptu gan plaķenes, an apaļknaibles, gan kam nu tur vēl jābūt! Jā, mīļie draugi, tas IR mājiens! Asiņojošiem pirkstiem skrūvēt ar uzacu raustāmo pinceti pārsprāgušas elektriskās spuldzītes patronu no ligzdiņas nav nekāda izprieca. Un turklāt jau otro pinceti tūdaļ būšu tādā veidā sabojājusi - es nevaru atļauties noaugt ar spalvām!

Izsviedu otro salauzto pinceti un apšņukstējos.
Uz āru taču skrūvē virzienā, kas pretējs pulksteņa rādītājiem, vai ne?

Stulbās lampas dēļ esmu nošļākusi vannasistabas sienas asinīm un ciboju tikai deviņiem pirkstiem. Tagad gan likšos mierā un gaidīšu rīt papildspēkus.