Līdzko esi sakopis kādu grīdu un atliec muguru, pirmā nesavaldītā gaisa pūsma atkal aiznes garām spalvu vīkšķi. Sāku saprast sfinksu īpašniekus. Vienīgais, kas mani mulsina - ja noskūtu gan Emīliju, gan Šarloti, pēc kā gan es viņas atšķirtu?
23. Novembris 2008
Karstvīns, sveces, riekstiņi un lielākā daļa dienas pavadīta gultā. Jūtos perfekti sagaidījusi ziemu.
Svecītes, karstvīni, puteņi, bet tad pastkastē iebirst fanijas sūtīts gabaliņš vasaras un dienvidu, tāds no kura var noreibt, tāpat kā no aprīļa rīta Bodrumā, kad divi miegaini cirslīši izrāpjas uz jumta terases, kur viņiem pēkšņi triec pa acīm tik spoža zilgme, kāda likusies neiespējama radītajā pasaulē, vai tāpat kā no nejaušas persiku kandžas, kas izdzerta kādā Alaverdi naktī starp visskaistākajiem kalniem, grieķu mūziķus un nerātnu armēņu taksistu klausoties.
Paies taču kādi četri mēneši, tas tur aiz loga nokusīs, vai ne?
Atceros Armēniju, ēdu granātābolu, un atceros, ka viens no diviem vai trim teikumiem, ko joprojām māku pateikt farsi valodā, ir baradār anõr dõrad, kas latviski būtu - brālim ir granātābols. Reģions iesūcis, ievilcis, kaulu smadzenes saindējis.
Paies taču kādi četri mēneši, tas tur aiz loga nokusīs, vai ne?
Atceros Armēniju, ēdu granātābolu, un atceros, ka viens no diviem vai trim teikumiem, ko joprojām māku pateikt farsi valodā, ir baradār anõr dõrad, kas latviski būtu - brālim ir granātābols. Reģions iesūcis, ievilcis, kaulu smadzenes saindējis.