Vakar vakarā beidzot noskatījos 1951.gada "Ilgu tramvaju" - ar Vivjenu Lī un Marlonu Brando. Nebiju zinājusi (vai biju piemirsusi), ka filmā netiek pieminēta Blanšas vīra homoseksualitāte.
Un vēl man likās, ka Lī man mazliet atgādina Liedskalniņu šajā pašā lomā. Tīri vizuāli - mākslīgās skropstas, smailie deguni un krunciņas zem acīm.
Aizvien vairāk iepatīkas iepirkties Centrāltirgū. Staigāt starp dārzeņu galdiem, staigāt pa gaļas paviljonu un skatīties vīzijas - re, kā šitas gabaliņš smuki izceptos krāsnī ar garšaugiem, šitās ribiņas zupā, šitās filejas sagriezt un drusku pamarinēt. Pat, ja man no tā visa vajag tikai kādas dažas konkrētas lietas.
Vienīgais sliktums - stiepšana mājās sanāk ilgāka kā no RIMI. Tā, lūk, iet mums, kas nav saimniecībā fiksēto vīrieti ieviesušas.
Man šķiet, ka kāds ir apčurājis manu kāpņu telpas kājslauķi.
Mīļie smēķētāji, kādas šī sava ieraduma ēnas puses Jūs īpaši asi izjūtat?
Man pedējā laikā mēdz uzmākties doma par atsākšanu. Miršana no plaušu vēža nav tas, ar ko mani var iebaidīt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
