Kurvjzieža kontemplācijas

Nuja! Sākas!
Vēl pirms pāris gadiem mēdzu nodomāt, ka mazliet jāpatrenējas, lai tiltiņā varētu nostāties atmuguriski, nevis tikai "no apakšas" kā tāda tizlene. Nu, nodomāju un likos mierā - kā jau ar labiem nodomiem pierasts.
Un šorīt, kad man atkal bija uznācis vingrojamais noskaņojums, stutējos tiltiņa - jā, jā, tajā pašā tizlajā veidā "no apakšas"...un sapratu, ka es vairs to nedaru viegli un graciozi. Ka es to daru elsdama un tusnīdama kā noslāpis gaziks dubļu pančkā. Māsiņas Brontē sēdēja sfinksu pozā un blenza uz mani neslēptā nicinājumā. Nē, nu piestutējos jau galu galā, piestutējos, arī svecītē nostājos un kūleni apmetu, bet sirdī tagad kā nedzīstoša čūla vēl gadsimtiem smelgs baisā atziņa par vecuma un stīvuma nenovēršamo tuvošanos.
Bet es negribu būt veca un stīva! Par spīti visiem sēdošajiem darbiem - ja citādi nevar, tad es vismaz būšu veca un lokana kā viena sasodīta pedere. Ja ne citu iemeslu pēc, tad kaut vai tādēļ, ka nostāšanās tiltiņā ir vienīgais, kas man var pārtraukt dzēruma žagas!
Un tas reiz mani motivēs no rītiem agrāk celties - daudz labāk nekā vajadzība samazināt riepu uz vēdera!

Šī varētu būt lieliskā diena, kad es pagatvoju tkemali - pati savām rociņām.