Mans ķermenis ir laimīgi nonācis līdz tai viedības pakāpei, kad rīta skrējiens - nu, vismaz 10-15 minūtes! - vairs nav sevis pārvarēšana un pierunāšana, jo es taču gribu būt slaidāka, bet gan kņudinoša vēlme pēc patīkamām sajūtām. Pēc izvēdinātām plaušām, pamodušās sirds, moži pulsējošiem asinsvadiem. Jā, un arī pēc eiforiskās pēcsajūtas, kura ļauj pat man - ņergai un luteklītei - palīst zem aukstas dušas (nemaz tik skaļi arī nespiedzu!)...
Taču Emīlija joprojām, man atgriežoties no skriešanas, izvalba acis un pazūd zem gultas. Laikam nav droša, vai pagūs aizmukt no tā, kurš dzinies man pakaļ.
Cik cibiņu pajautātu: "Vai tu to par mani?" - ja es uzrakstītu
"Pašapmierināta, neirotiska kaza, ambicioza viduvējība ar pārspīlēti augstu pašvērtējumu, ko latviskāk būtu saukt par uzpūtību" ? Un cik - norādītu uz blakusrakstītāju?
Dažus šodienas diskusiju fragmentus man gribas izkopēt (kamēr nav izdzēsti) un saglabāt kaut kur. Tikai sev pašai - par biedinājumu!
Akmandieviņ, kā atkal ārā gāž! Tūdaļ krokodili izpeldēs no puķudobes!
Bet vispār - tpu, tpu, tpu! - man patīk šitā vasara. Nekādas kaislības, nekādu lielu jezgu. Pavēsa un slapja - tas jau kā ierasts. Bet ir tie maigie, laimīgie vakari, kad varu nākt ķiķinādama no kroga mājās, un ir svaigi slapjš un tīrs asfalts, tumsa - dzidra un caurspīdīga, tā ka kurpes prasās noaut. Tikai mazliet bail, ka māsas Brontē tupēs pie sliekšņa, izēstām bļodiņām priekšā un milzīgu transparentu virs galvas: "Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām!!! Saprati, tu - kuce?!"
Armēnijā taču būs mazliet saules, vai ne? Tā vajadzētu būt!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
