Kurvjzieža kontemplācijas

Pateicoties Šarlotei, izbaudu visas pusaudžu audzināšanas grūtības. Uzsvērti neatkarības demonstrējumi un autoritāšu noliegums, kas izpaužas nemitīgā Emīlijas kaitināšanā, demonstratīvā manu aizliegumu ignorēšanā (nekaunīgi blenžot man acīs, pieglaužot ausis un šūpojot asti), cīņā pret visu un visiem, pamīšus ar izmisīgām pieglaudīguma lēkmēm, pieprasot mīļumu un uzmanību - daudz un tūlīt! Arī tad, kad no rīta esmu modusies, atrodot zem segas rotaļīgi paslēptu pildspalvu vai nagu vīli, arī tad, ja jaunā dāma skraida pa dzīvokli, vicinot zobos kādu no maniem smalkākajiem veļas gabaliem (kuru Emīlija pirms tam, pūles nežēlojot, izstīvējusi no kumodes atvilktnes) arī tad, ja blakus manai sejai uz spilvena nosēžas būtne ar Olivera Tvista sejas izteiksmi, gatava pozēt Dzīvnieku SOS plakātam par nežēlīgu izturēšanos pret kaķiem, un skrubina no miskastes izvilktu sakaltušu garozu - arī tad es nespēju uz viņu dusmoties.

Sakiet jel, vieduma skartie - cikos šodien tas jaunais mēness iestājas?

Un reizēm man ienāk prātā, ka es varētu samierināties, varbūt pat laimīga būt arī ar lielu un lustīgu ģimeni. Tādu, kurā ir ne tikai vīrs un bērni, bet arī vēl pāris vecmāmiņas un tantes, kāds nabadzīgais brālēns un studējošais krustdēls. Laimes neatņemams priekšnoteikums gan būtu iespēja dzīvot milzīgā mājā ar visām norobežošanās iespējām un tik labi atalgots darbs, lai es varētu uzturēt cilvēkus, kas aukles un mājsaimnieces pienākumus veic manā vietā. Ja tas tā būtu, es, apgarota un starojoša, no rītiem ceptu omleti, varbūt pat suflē ar garnelēm un diļļu mērci savam melanholiskajam vīram, pārbaudītu bērnu - kādu četru vismaz - mājas uzdevumus, apspriestu ar ķēkšu pusdienu ēdienkarti un dotu istabenei norādījumus attiecībā uz spodrināšanu (Anniņ, tos galda piederumus neaizmirstiet noberzt, labi? Un parketam, ziniet, parketam jau pienācis bonierēšaas laiks!), bet dārzniekam - par košumkrūmu apgriešanu. Un tad es dotos uz darbu, kurā atpūstos no viņiem visiem līdz vakaram, kad viņi savā jaukajā vidžināšanā un čivināšanā man savukārt ļautu atpūsties no līgumiem, pārrunām un lēmumiem.
Taču vismaz trīs nomoda stundas dienā un vienu nedēļas nogali mēnesī man vajadzētu būt vienai. Nevis gribētos, bet vajadzētu. Jo citādi taču nošaut to baru, lai cik viņi mīļi, vai ne?