Kurvjzieža kontemplācijas

Bet ir nu gan tas pēdējais Poters viens neganti asiņains bojeviks - līķu kalns, apslacīts sērīgām atklāsmēm par dzīves jēgu. Nabaga bērni, kam pasaciņu sagribējies.

Pienācis brīdis, kad arī es sāpīgi izjūtu, ka alga, kas pirms diviem gadiem bija tā nekas, pirms gada - var iztikt, nu jau ir pārvērtusies par maziņa, mizerabla.

nez, kas tas atkal varētu būt, ko varētu padarīt pamatdarba laikā un kabinetā uz kafijas paužu un cibošanas rēķina?

Un mana dzīve taču joprojām ir pārpilna sasodīti interesantām lietām. Nu, to pašu gruzīnu valodu taču varēju čakli zubrīt pa stundiņai dienā, locīt savu izmisušo indoeiropietes prātu briesmīgajā anatoliešu gramatikā. Un no rītiem celties nevis pēdējā minūtē, bet pāris sutndas iepriekš, pāris jogas āsanas izveikt, eleganti pabrokastot, uz sporta klubu pirms darba aiziet. Un dejas soļus katru rītu, katru vakaru patrenēt. Un māju smuki izmēzt katru dienu, sakārtot visas drēbītes, grāmatiņas, traukciņus - nu, vārdu sakot, visu to bardaku, kas tagad vienmērīgā slānī klāj katru horizontālo virsmu. Un uz solāriju un saunām aiziet, uz limfodrenāžu un vakuummsaāžu pierakstīties kā strauji vīstošai cacai pienākas.
Bet ne varēšanas, ne gribēšanas.
Ak, es dubļupļecka, ķēpa no sievišķa!

Lūk, kas ir nožēlojami - apstaigāt visus, kurus mīli un raudulīgā balstiņā apjautāties: "Bet, ja es tagad nomirtu, vai tev būtu skumīgi, ko? Vai pietrūktu manis?" un, pozitīvu atbildi saņemot, atmest ar roku - "Zinu jau zinu, ka mānies!"

Nē, es tā nedaru. Pagaidām.