Es arī par to, ko visi
Jocīgi. Vispārējā ņemšanās ap vecuma tēmu parādās tieši tagad, kad jau pāris dienas esmu par to domājusi un gribējusi arī šeit uzrakstīt.
Šogad tieši Lieldienās man apritēs 35. Un tas tiešām nozīmē nevis "ap 30", bet jau vairāk, tas ir pats stabilākais "starp 30 un 40" kāds vien var būt.
Un nebūt ne visas atziņas, kas uzprasās šajā sakarā, dara laimīgāku.
Mani gan nešausmina izplatītākās sieviešu fobijas, saistītas ar novecošanu. Esmu glītāka un laimīgāka, nekā biju pirms 10 gadiem, ģenētiskais mantojums ļauj cerēt, ka vēl apmēram 10 gadus varēšu uzskatīt līdzīgi. Krunciņas netraucē šarmam, ja mīmika un kosmētika izvēlēta pareizi. Kas attiecas uz celulītu - ģērbtuvēs nevilši vērotais ļauj spriest, ka mūsdienu divdesmitgadniecēm šī problēma mēdz būt jo krietni asāka, laikam manā bērnībā vistiņas tik ļoti hormoniem nepārbaroja, lai slava sanīkušajai padomju lauksaimniecībai!
Īpaši nesatraucos par aizvien progresējošo iespēju nekad neaudzināt bērnu, mītiskie "bioloģiskie pulksteņi" man ir kas pilnīgi svešs, vienīgo diskomfortu var radīt Sabiedrības Viedoklis, kas joprojām sievieti bez bērna uzskata vai nu par žēlojamu vai par drusku nosodāmu egoisti. Bet reiz taču jākļūst pietiekami pieaugušai, lai varētu cienījamajam Viedoklim eleganti uzšķaudīt, vai ne. Un 35 varētu būt labākais laiks, kad sākt elegantās šķaudīšanas treniņus.
Taču ir lietas, kas satrauc pat visskaidrāko prātu. Kad mazliet parēķinu, cik gadu vajadzētu, lai uzceltu māju, kad saprotu, cik ļoti strauji sarūk manas izredzes uz doktora grādu, kas man ap 20 gadiem likās pašsaprotama perspektīva, kad attopos ar savilktu jostu, ieplānojusi trīs ne visai tālus ceļojumus gadā, un atlantā skaitu daudz tālākas zemes, kurās gribētos nokļūt pietiekami stiprai, lai kāptu kalnos un peldētos okeānā. Turklāt - pat pie visoptimistiskākajām prognozēm, aktīvi ceļot es varēšu vēl, maksimums, 50 gadus, taču neizturami gribas nokļūt daudz vairāk kā 100-150 vietās.
Un, jā ir tie mirkļi, kad par dažām iecerēm apzinies, ka nu jau vairs visticamāk nekad, ka sapņa piepildījumam būtu vajadzējis daudz ko darīt citādi jau pirms 10 vai 15 gadiem.
Un tad atceries, cik gados tavai mammai bija artrīts, un parēķini.
Ieraugi savā medicīniskajā kartītē ierakstu "izmaiņas, atbilstoši vecumam" un sajūti kaklā sprūstam nenoformulētu jautājumu.
Mātišķi paskaties uz jaunekli, ar kuru vēl pirms 10 gadiem būtu gribējies paflirtēt.
Ieraugi kāda padzīvojuša onkuļa personas kodu un saproti, ka viņš ir tavs vienaudzis.
Tie, protams, visi ir sīkumi, klusi graudiņu tikšķi smilšu pulkstenī, un, protams, tikai stulbenis apskaustu divdesmitgadniekus, jo neviens taču nezina, vai tam divdesmitgadniekam ir priekšā vairāk laika kā tev. Taču es skaidri zinu, ka jo daudzām bezgala interesantām lietām man ir mazāk laika, par 15 gadiem mazāk nekā tad, kad man bija 20.
Un tas nav patīkami. Tik vien.
Šogad tieši Lieldienās man apritēs 35. Un tas tiešām nozīmē nevis "ap 30", bet jau vairāk, tas ir pats stabilākais "starp 30 un 40" kāds vien var būt.
Un nebūt ne visas atziņas, kas uzprasās šajā sakarā, dara laimīgāku.
Mani gan nešausmina izplatītākās sieviešu fobijas, saistītas ar novecošanu. Esmu glītāka un laimīgāka, nekā biju pirms 10 gadiem, ģenētiskais mantojums ļauj cerēt, ka vēl apmēram 10 gadus varēšu uzskatīt līdzīgi. Krunciņas netraucē šarmam, ja mīmika un kosmētika izvēlēta pareizi. Kas attiecas uz celulītu - ģērbtuvēs nevilši vērotais ļauj spriest, ka mūsdienu divdesmitgadniecēm šī problēma mēdz būt jo krietni asāka, laikam manā bērnībā vistiņas tik ļoti hormoniem nepārbaroja, lai slava sanīkušajai padomju lauksaimniecībai!
Īpaši nesatraucos par aizvien progresējošo iespēju nekad neaudzināt bērnu, mītiskie "bioloģiskie pulksteņi" man ir kas pilnīgi svešs, vienīgo diskomfortu var radīt Sabiedrības Viedoklis, kas joprojām sievieti bez bērna uzskata vai nu par žēlojamu vai par drusku nosodāmu egoisti. Bet reiz taču jākļūst pietiekami pieaugušai, lai varētu cienījamajam Viedoklim eleganti uzšķaudīt, vai ne. Un 35 varētu būt labākais laiks, kad sākt elegantās šķaudīšanas treniņus.
Taču ir lietas, kas satrauc pat visskaidrāko prātu. Kad mazliet parēķinu, cik gadu vajadzētu, lai uzceltu māju, kad saprotu, cik ļoti strauji sarūk manas izredzes uz doktora grādu, kas man ap 20 gadiem likās pašsaprotama perspektīva, kad attopos ar savilktu jostu, ieplānojusi trīs ne visai tālus ceļojumus gadā, un atlantā skaitu daudz tālākas zemes, kurās gribētos nokļūt pietiekami stiprai, lai kāptu kalnos un peldētos okeānā. Turklāt - pat pie visoptimistiskākajām prognozēm, aktīvi ceļot es varēšu vēl, maksimums, 50 gadus, taču neizturami gribas nokļūt daudz vairāk kā 100-150 vietās.
Un, jā ir tie mirkļi, kad par dažām iecerēm apzinies, ka nu jau vairs visticamāk nekad, ka sapņa piepildījumam būtu vajadzējis daudz ko darīt citādi jau pirms 10 vai 15 gadiem.
Un tad atceries, cik gados tavai mammai bija artrīts, un parēķini.
Ieraugi savā medicīniskajā kartītē ierakstu "izmaiņas, atbilstoši vecumam" un sajūti kaklā sprūstam nenoformulētu jautājumu.
Mātišķi paskaties uz jaunekli, ar kuru vēl pirms 10 gadiem būtu gribējies paflirtēt.
Ieraugi kāda padzīvojuša onkuļa personas kodu un saproti, ka viņš ir tavs vienaudzis.
Tie, protams, visi ir sīkumi, klusi graudiņu tikšķi smilšu pulkstenī, un, protams, tikai stulbenis apskaustu divdesmitgadniekus, jo neviens taču nezina, vai tam divdesmitgadniekam ir priekšā vairāk laika kā tev. Taču es skaidri zinu, ka jo daudzām bezgala interesantām lietām man ir mazāk laika, par 15 gadiem mazāk nekā tad, kad man bija 20.
Un tas nav patīkami. Tik vien.