Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar ilgi pļāpājām pa telefonu ar Ķ - par sāpīgo eksistences absurdu un citiem niekiem. Līdz nevilša asociāciju plūsma mūs aizveda pie lasīto grāmatu labākās daļas.
- Es ilgi dusmojos uz savu mammu, kad viņa teica, ka Brālītis bija izdomājis Karlsonu, jo jutās pārāk vientuļš. Un nenoticēju viņai.
- Mana mamma teica to pašu, bet es viņai joprojām neticu. Šāds pieņēmums sabojā visu stāstu!
- Vai ne? Pēc tam ar šo versiju mani iepazīstināja vēl daži autoritatīvi pieaugušie - un tūdaļ zaudēja daļu cieņas manās acīs.
- Es pat literatūrkritiķus, kas kaut ko tādu rakstījuši, neņemu par pilnu. Un pat, ja pati Lindgrēne man būtu teikusi, ka Brālītis Karlsonu izdomājis, es teiktu, ka tas tikai viņai tā liekas.

Jā, nu mūsu Karlsons pilnīgi noteikti pastāvēja arī ārpus mazā Svantes Svantesona vientulīgās fantāzijas. Bet kā likās Jums?

Lūk, šī te http://www.vilmont.ru/ tante ir manu mietpilsonisko ilgu virsotne.
Sēdēt mājās pie datora un štancēt pa četriem asprātīgiem "lata romāniem" gadā, braukāt pa kūrortiem, smeļoties iedvesmu saldenām figņām uz Vidusjūras fona un pamazām novecot, mīlot dzīvi un ķiķinot!

Būtu nu Latvijā tas lubeņu tirgus tāds kā Krievijā...
Ai, Lielais Cibas Dievs, ko mēs tur varētu darīt?

Bet, ja rīt būtu tā Apokalipse, es šovakar nopirktu lidmašīnas biļeti uz Brazīliju vai Irānu, vai Madagaskaru, kādu veiklu kombināciju no pēdējo brīžu piedāvājumiem, un tad, tur nokļuvusi, sēdētu saulē, zem ziedošiem kokiem un censtos nedomāt ne par mīļajiem cilvēkiem, kaķiem vai dieviem, ne arī par visām tām daudzajām zemēm, uz kurām neesmu paguvusi aizbraukt.

Katrreiz, kad šķērsoju ielu pie sarkanās gaismas, atgādinu sev, ka, ja mani tagad nobrauks, es nekad neredzēšu tropus.