Kurvjzieža kontemplācijas

Kaut kas ar to diētu tomēr nav riktīgi. Par spīti 20 dienas piekoptai askēzei, maisiņi zem acīm ir kā saraudinātam buldogam, bet āda tik sausa un ļengana, it kā es būtu četras diennaktis nonstopā žūpojusi piepīpētā pritonā. Un tā nav mana saasināti paškritiskā attieksme - kolēģe tikko līdzjūtīgi apvaicājās, vai neesmu slima.

Aizdomājoties par cilvēkiem, kurus pielaižu sev tuvumā, esmu sapratusi, ka nekad primārā nav bijusi mana izvēle. Es neesmu tā, Kura izvēlas, bet ga tā, Kuru izvēlas. Gan uz vīriešiem tas attiecas, gan uz sievietēm.
Vienīgais izņēmums bija mana ilggadējā labākā draudzene Ķ, kas izrādījās tikpat nespējīga uz iniciatīvu. Kad mēs 11.klasē, atgriezušās no vasaras brīvdienām devāmies apsēsties katra savā solā, mūsu kopīgā biedrene no skolas literārā žurnāla redakcijas iesaucās: "Paklau, bet jūs taču abas tik labi saprotaties! Kāpēc jūs negribat sēdēt vienā solā?"
"Nu, labi...", mēs divbalsīgā biklumā nomurminājām. Un apsēdāmies blakus. Tas bija sākums skaistai draudzībai, patiesi, patiesi.