Kurvjzieža kontemplācijas

Man bail, protams, ko tik zaimojošu teikt pārkairinātu ziemeļnieku sabiedrībā, bet es vēl nejūtos izbaudījusi īsti karstu vasaru. Tā, ka gaiss šķiet sastindzis, soļi stieg asfaltā un kleita līp pie ādas, tā, ka vakarā pārnāc mājās, nosvied kurpes, izdzer litru ūdens un pārlaimīgs palien zem dušas. Tā, ka naktis ir maigi pienainas, tavu asiņu siltumā, vari gulēt zem paladziņa un zināt, ka nemodīsies no vēsuma.
Bet, jā - ir jau gandrīz labi!

Vakar, kad laidos miegā, man ļoti sagribējās noticēt reinkarnācijai. Tāpat kā tagad, īsās vasaras izskaņā, rodi mierinājumu domās par nākamo vasaru. Par to, ka būs atkal. Ziedi, āboli, gaiss piena siltumā. Man nav bail ne no rudens, ne no vecuma, es abus gaidu drīzāk ar ziņkārīgu interesi. Bet tobrīd man ļoti gribējās pārliecību, ka vēl kādreiz man būs tik vasarīgs ķermenis, tik pārpilns saulesgaismas, laimes, mīlestības un spēka.

Kā lai uzzina par baznīcām, kurās spokojas?