Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt atklāju, kur manā dzīvoklī vairojas miltu kodes! Pēc tam, kad biju izmetusi grūbu un rīsu krājumus, biju pārliecināta, ka tie lidojošie ķēmi ir prom, un tas, ka Emīlija joprojām laiku pa laikam skraida, palecoties un sasitot priekšķepas virs galvas, norakstāms uz mazajām dīvainībām, ko izsauc ilgie vienatnes un garlaicības periodi.
Taču šorīt beidzot ieraudzīju, kur ir lidoņu štābiņš - kaķa "smilšu" maisiņā! Protams, ar īstajām smiltīm, tas ir, silīcija oksīdu, tām baltajām granulām nav nekā kopīga, tas nu katram saprotams. Tomēr biju pārliecināta, ka ķīmiskais sastāvs ir neorganiskas izcelsmes. Tagad man ir sportiska interese noskaidrot, ko tieši no miltu kožu ēdienkartes ražotāji ir sapresējuši.

Klusi sabiezē vēlme pasūtīt visus dirst un aiziet uz mežu nosalt, lai jums, ļaunajiem, būtu žēl.
(Tas bija joks, ja kāds nesaprata.)

Rīt būs labāka diena.