![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vakarnakt devos mājup labu brīdi pēc pusnakts. Starp vieniem un diviem, ja gribam būt precīzi. Biju ģērbusies klimatam atbilstīgi un pavisam korekti - kapri bikses, platformas iešļūcenes, kaut cik pikantais topiņš rūpīgi paslēpts zem cieši aizdarītas ādas jakas. Vārdu sakot - pilnīgi nepārprotami darbā aizsēdējusies Amatpersona.
Tomēr, līdzko nogriežos no spoži apgaismotās Kr.Barona ielas, cieši blakus ietvei piestāj mašīna, un sirms onka, neķītri man uzsmaida no atvērtā loga. Saslejos, cik nu vien ļauj mans sīkaļas augums un aizskartā tiklība, un uzmetu viņam neganti nicinošu skatienu - pilnu monogāmas zilzeķes bardzības.
- Ka ne - ne! - večuks noņurd, aizver logu un brauc tālāk.
Dod, dieviņ, mums visiem tik daudz viedas lēnprātības, es domāju, iedama nu jau pa ielu, kas man ne sevišķi patīk kopš tā ziemas vakara, kad uz tās man slikti audzināts jaunietis gribēja izraut somiņu.
Nu jā, atkal bārs, atkal gar to slaistās nepārprotami sasviķojies jauneklis. Ciešāk sagrābju somiņu un metos garām.
- Zaķi, pagaidi! - jauneklis iemaurojas.
- Kāds es tev zaķis?! - īgni noburkšķu un - cibric, cibric! - cilpoju tālāk.
- Eu, zaķi, nu nopietni! - jauneklis klunkurē man pakaļ platiem, grīļīgiem soļiem. - Es tev aliņu uzsaukšu. Tu pastāstīsi, kā tev dzīvē iet, es pastāstīšu, kā man... Labi?
Tā kā esmu skaidrā, nākamo kvartālu sasniedzu pirmā un nozūdu aiz stūra. Kamēr apceru, vai izmisušajam puisim gadīsies līdz rītausmai sameklēt atsaucīgu dvēseli, atkal blakus nokauc bremzes. Pajauns sudrabains minivens, varētu būt "Volvo". Tā vadītājs nav ne vecs, ne piedzēries. Cik pagūstu logā saskatīt - visnotaļ izskatīgs ūsainis starp trīsdesmit un četrdesmit. Un pat ar tādu neviena par brīvu šonakt neguļ! Par spīti līdzjūtībai papurinu galvu un turpinu lēkšot mājās - nav jau vairs tālu.
Tomēr vakara pieredze mani satriec. Divdesmit piecas minūtes un trīs izmisuši tēvaiņi. Mana skumjā vientuļo vīriešu pilsēta!
Tomēr, līdzko nogriežos no spoži apgaismotās Kr.Barona ielas, cieši blakus ietvei piestāj mašīna, un sirms onka, neķītri man uzsmaida no atvērtā loga. Saslejos, cik nu vien ļauj mans sīkaļas augums un aizskartā tiklība, un uzmetu viņam neganti nicinošu skatienu - pilnu monogāmas zilzeķes bardzības.
- Ka ne - ne! - večuks noņurd, aizver logu un brauc tālāk.
Dod, dieviņ, mums visiem tik daudz viedas lēnprātības, es domāju, iedama nu jau pa ielu, kas man ne sevišķi patīk kopš tā ziemas vakara, kad uz tās man slikti audzināts jaunietis gribēja izraut somiņu.
Nu jā, atkal bārs, atkal gar to slaistās nepārprotami sasviķojies jauneklis. Ciešāk sagrābju somiņu un metos garām.
- Zaķi, pagaidi! - jauneklis iemaurojas.
- Kāds es tev zaķis?! - īgni noburkšķu un - cibric, cibric! - cilpoju tālāk.
- Eu, zaķi, nu nopietni! - jauneklis klunkurē man pakaļ platiem, grīļīgiem soļiem. - Es tev aliņu uzsaukšu. Tu pastāstīsi, kā tev dzīvē iet, es pastāstīšu, kā man... Labi?
Tā kā esmu skaidrā, nākamo kvartālu sasniedzu pirmā un nozūdu aiz stūra. Kamēr apceru, vai izmisušajam puisim gadīsies līdz rītausmai sameklēt atsaucīgu dvēseli, atkal blakus nokauc bremzes. Pajauns sudrabains minivens, varētu būt "Volvo". Tā vadītājs nav ne vecs, ne piedzēries. Cik pagūstu logā saskatīt - visnotaļ izskatīgs ūsainis starp trīsdesmit un četrdesmit. Un pat ar tādu neviena par brīvu šonakt neguļ! Par spīti līdzjūtībai papurinu galvu un turpinu lēkšot mājās - nav jau vairs tālu.
Tomēr vakara pieredze mani satriec. Divdesmit piecas minūtes un trīs izmisuši tēvaiņi. Mana skumjā vientuļo vīriešu pilsēta!