Kurvjzieža kontemplācijas

Būdama sīkaļa ar čiepstošu balsi, turklāt apveltīta ar vārdu, kuru tā vien prasās samuļļāt kādā deminutīvā, lieliski izjūtu savu nepiemērotību jebkuram amatam, ko būtu vērts uzskatīt par iekārojamu. Es pazīstu bezspēcību un izmisumu, kad oponents, kuru loģika "neņem", pāriet uz klaju, primitīvu sofistiku - un es viņu viens divi varētu atmaskot, ja vien tiktu pie vārda. Taču pie vārda es netieku, jo esmu tikai sīka, kusla, sievele ar čiepstošu balsi. Un tad es parasti ļauju uzvarēt skaļākajiem, rupjākajiem, stiprākajiem un nicinu sevi par to.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sieviešu kolektīvos parasti jūtos labāk. Par spīti tam, ka mani neizturami nogurdina viņu pļāpīgums un emocionalitāte. Tomēr cīņas metodes - divkosīgas klačas, sīki dzēlieniņi - ir maigas un nevainīgas, salīdzinot ar veču brutalitāti mirkļos, kad stāvi ceļā uz kaut ko viņam svarīgu. Un tā kā tieša atklāta brutalitāte, piemēram, blieziens pa purnu vai uzmaurojiens manī rada daudz lielāku diskomfortu nekā "bet zini, ko viņa par tevi teica", es lieliski apzinos, ka nekad nespētu jel ko sasniegt nedz politikā, nedz biznesā.
Jā, un reizēm es raugos uz pasauli ar sīka čihuahua ķiukstošo naidu pret sanbernāriem.

Nez, labāk būtu tajā Lombardijā mēģināt pelnīt mezglojot puķpodu iekaramos un somiņas no linu diegiem, jebšu tomēr mācīt potenciālajiem sekstūristiem latviski, par papildus samaksu informējot par blondīņu ganīšanās vietām un kokteiļu cenām dažādos bāros?