![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jābeidz reiz tā izlaidīgā dzīve ar žūpošanu un gardumu pārēšanos katru nedēļas nogali.
14. Maijs 2007
Itālija, saulainā, lieliskā zeme, vīns, vīrieši, dziesmas! Oleandri, pīnijas, tūjas un olīvas. Komisārs Katāni, Toto Kutunjo un citi pirmo erotisko fantāziju personāži. Varētu tak turp doties un deviņus mēnešus skraidelēt augstpapēžu kurpītēs un sarkanos brunčos. Saulīte spīd, darbs kaulus nelauž, visiem silti, visiem labi, vai ne?
Bet tad, kad tu, cilvēks, naktī mēģini aizmigt par spīti Emīlijai, kas plosās kā sadzērušos velnu leģions, piezogas šaubas.
Iemesli, kāpēc uz Itāliju doties IR vilinoši:
1)Klimats. Lieliskā Iespēja pavadīt deviņus mēnešus zemē, kas nav sista ar slapjdraņķiem un šķīdoņiem, neslīkst aukstos dubļos un nenolemj tevi bezcerīgai hipohondriskai depresijai.
2)Itāļu valoda, kuru šajā laikā noteikti pagūšu iemācīties pietiekami, lai sarunātos un varētu kādu vēstuli uzrakstīt.
3)Darbs, kas man, visticamāk, patiktu nesalīdzināmi labāk par pašreizējo.
4)Pārmaiņas, pārmaiņas, pārmaiņas, pārmaiņas - pēc tām tik ilgi un izmisīgi esmu ilgojusies.
Un darvas karotītes šajā ambrozijas muciņā:
1) Alga. Visnotaļ atbilstoša darba apjomam, bet tāda, ar ko būs pagrūti iemācīties izdzīvot.
2)Nepieciešamība dalīt ar kādu mitekli, tagad, kad visbeidzot esmu tikusi pie savas vienatnīgās alas un nevaru vien pārstāt par to tīksmināties.
3)Ceļošana un dzīves vides maiņa kā smaga psihotrauma kaķim. Turklāt to relatīvi īsā laikā nāksies atkārtot.
4)Daži cilvēki, kuru fiziskās klātbūtnes man šajā laikā ļoti, ļoti, ļoti pietrūks.
5) Ideālā darba meklējumus te, Latvijā, šī pārcelšanās neatrisina, tikai atliek vēl uz gadu. Un diez vai šis gads man nāk par labu.
Dzeru kafiju, biezumus pētu, putnu lidojumus atšifrēt cenšos, žonglēju, domāju, svārstos, svārstos, svārstos...
Bet tad, kad tu, cilvēks, naktī mēģini aizmigt par spīti Emīlijai, kas plosās kā sadzērušos velnu leģions, piezogas šaubas.
Iemesli, kāpēc uz Itāliju doties IR vilinoši:
1)Klimats. Lieliskā Iespēja pavadīt deviņus mēnešus zemē, kas nav sista ar slapjdraņķiem un šķīdoņiem, neslīkst aukstos dubļos un nenolemj tevi bezcerīgai hipohondriskai depresijai.
2)Itāļu valoda, kuru šajā laikā noteikti pagūšu iemācīties pietiekami, lai sarunātos un varētu kādu vēstuli uzrakstīt.
3)Darbs, kas man, visticamāk, patiktu nesalīdzināmi labāk par pašreizējo.
4)Pārmaiņas, pārmaiņas, pārmaiņas, pārmaiņas - pēc tām tik ilgi un izmisīgi esmu ilgojusies.
Un darvas karotītes šajā ambrozijas muciņā:
1) Alga. Visnotaļ atbilstoša darba apjomam, bet tāda, ar ko būs pagrūti iemācīties izdzīvot.
2)Nepieciešamība dalīt ar kādu mitekli, tagad, kad visbeidzot esmu tikusi pie savas vienatnīgās alas un nevaru vien pārstāt par to tīksmināties.
3)Ceļošana un dzīves vides maiņa kā smaga psihotrauma kaķim. Turklāt to relatīvi īsā laikā nāksies atkārtot.
4)Daži cilvēki, kuru fiziskās klātbūtnes man šajā laikā ļoti, ļoti, ļoti pietrūks.
5) Ideālā darba meklējumus te, Latvijā, šī pārcelšanās neatrisina, tikai atliek vēl uz gadu. Un diez vai šis gads man nāk par labu.
Dzeru kafiju, biezumus pētu, putnu lidojumus atšifrēt cenšos, žonglēju, domāju, svārstos, svārstos, svārstos...