Kurvjzieža kontemplācijas

Jāatzīst, man patīk orkāns. Vismaz kāda pārmaiņa tajā mīkstajā, slapjajā tumsā.

Vispār, ja tā apdomā, tie garie melnie ziemas mēneši man visu mūžu bijuši ļoti depresīvi un smagi. Pat bērnībā šajā laikā gribējās tikai gulēt gultā un raudāt. Līdz atklāju, ka man hroniski ir mazliet iekaisis kakls, un, ja "uzsit temperatūru", daktere raksta zīmi vismaz uz divām nedēļām - divām svētlaimīgām nedēļām, ko drīkst pavadīt mājās, gultā, lasot grāmatas, zīmējot mazus cilvēciņus un izdomājot viņu dzīvesstāstus.
Hmmm...
Varbūt aiziet pie daktera un pateikt, ka man sāp kakls?

Talants ir vienīgā indulgence skumjām. Ja talantīgs cilvēks uzraksta (uzglezno, iestudē etc.)ko depresīvu, apkārtējie izrāda ja ne katarses kveldētu sajūsmu, tad vismaz laipnu pietāti. Savukārt, tādiem kā man pēc katra īdējiena vai blējiena jāklausās padomi pozitīvāk raudzīties uz dzīvi, apaugļoties, no rītiem vingrot, padzert kādas tējņas, pakasīt kājas īkšķi un tamlīdzīgi mīļi izpalīdzīgi bulšiti, kas beigu beigās liek justies pavisam un galīgi nožēlojami.