Kurvjzieža kontemplācijas

Neko taču cilvēks nevar pagūt izdarīt, ja diena neuzaust!

Būsim taču reiz atklātas, mīļā Domenika! Ik reizi, kad, šādi staipīdamās, tu iedomājies sevi laimīgu esam, ap tevi kā vārnu bars sāk riņķot visi tie iebildumi, kas tik daudziem - un jo īpaši daudzām - pret tavu šābrīža labsajūtu varētu būt. Tici man, ka paklīdusī miskastkaķe būtu vismaigākais apzīmējums, uz ko tu uzprasītos ar savu eiforisko murrāšanu. Ievelc nadziņus, nestrīdies, nav jēgas. Ej, saritinies uz spilvena un ļauj viņiem domāt, ka šņuksti. Tad nenosodīs. Tad nedraudēs ar sāpēm, asarām, veltām cerībām un brēcošu sirdsapziņu. Nebiedēs un nesauks sliktos vārdos. Būs labi, Domenika, tikai ievelc smaidiņu drusku uz iekšu.