Kurvjzieža kontemplācijas

Ja nebūtu paklupusi pār nepadarītu darbu, es tagad rakstītu Lombardijas atmiņas, liriskas un jautras. Taču ir tas sasodītais darbs, kurš pa brīvdienām ir samilzis kā zilsarkans furunkuls no mazas, nevainīgas pumpiņas, un es tagad nevaru rakstīt nekādas atmiņas. Nevaru arī pastrādāt, varu tikai dzert kafiju un klusi šķendēties.

Es pabeigšu tagad to operacionālo programmu, jā, un tad man būs pustīra sirdsapziņa un brīvs brīdis, un, varu saderēt, tad man vairs nebūs ko še teikt. Ne par veco ebrejieti, ne par Lombardiju, ne par itāļu vīriešiem, ne par to, cik svarīgi, mīļās meitenes un lāga zēni, ir justies mīlētai, ka tas patiesībā ir vienīgais būtiskais starp piedzimšanu un nāvi, un vēl tik daudz visa kā, kas šobrīd manī gumzās un pēc brīža būs nosprādzis, sasodīts, sasodīts, sasodīts!!!!!