Kurvjzieža kontemplācijas

Vakarvakarā devos mājās pēc zobārsta apmeklējuma, šķībi savilktu muti un visu pasaules sieviešu nogurumu acīs, un lietus lija, un kaut ko neizsakāmi gribējās. Un tad es iegāju veikaliņā, pārpilnā drēbēm, kādas parasti valkā maucīgas krievu sekretāres. Es stāvēju salijusi un šķībi smaidoša un sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs - kaut kas no spilgti mālētas cacas un viņas bezrūpīgajām ilgām. Ielīdu pielaikošanas kabīnē, nokrāvusies raibām, vizuļojošām lupatiņām un gandrīz stundu stīvējos iekšā visvisādos topiņos, no kuriem pupi lec laukā, spīdīgās atlasa biksēs, jostas platuma bruncīšos, mikroskopiskās kleitiņās ar zelta krāsas ķēdītēm lencīšu vietā, fliterainos džemperīšos, trikotāžas jaciņās ar spalvu apmalēm...

Nu jā, un trīs no visām šīm lietām es nopirku.

Pārsteigta atklāju, ka man laikam pietrūkst pedagoģijas. Tas ir - iespējas reizi nedēļā stāvēt auditorijas priekšā un tērgāt par lietām, no kurām es jēdzu mazliet vairāk nekā klausītāji.
Jā, un sēdēt konsultācijās, uzklausot novēlojušos parādniekus.
Lasīt aizkustinoši naivus un smieklīgus pārspriedumus, bet tad pēkšņi atrast kādu īstenas asprātības un talanta pērli visā tajā drazu kaudzē.
Ehhhhhhhh...

Un vispār - man gribas precēties!
Un es nemaz par to nekautrējos. Lūk!

kas ar mani notiek? Kas, sasodīts, ar mani notiek?!