Kurvjzieža kontemplācijas

Pamesta vai citādi piesmieta sieviete šņukst: "Visiem viņiem, jākļiem, vajag tikai tās garās kājas, lielos pupus un gludo ādu!"

Nedabūjis vai citādi atraidīts vīrietis šņāc: "Visām viņām, maukām, vajag tikai tavu naudu!"

Bet, ja dzirdēsi tikai nākamo teikumu - par to, kā mūsdienās neviens vairs nenovērtē skaidru sirdi, gudru prātu "dvēseli, kas mīlēt liek// vai ar to tev nepietiek, lālālalā..." - vairs nekādas atšķirības nebūs manāmas.

Lai cik nīgra un mizantropiska es pati nebūtu diennakts lielāko daļu, citu paustie mizantropiskie viedokļi mani kaitina. Jo, raugi, ir tikai viens iemesls, kāpēc cilvēks mēdz apgalvot - "lielākā daļa sieviešu( vīriešu/sekretāru/pārdevēju/celtnieku/ierēdņu/ukraiņu/latviešu) utt... ir dumji, alkatīgi un vispār maitas". Un iemesls, protams, ir vai nu pieskaitīt sevi pie tās lieliskās mazākās daļas vai attaisnoties par savām neveiksmēm attiecībās ar nosaukto grupu.
Protams, tā ir dabiska un vispārcilvēciska vājībiņa. Taču pie noteikta testosterona līmeņa spēj mani aizkaitināt.

Kopš pamošanās mani nav pametusi sajūta, ka sapņoju kaut ļoti dīvainu, tikai nevaru atcerēties, ko. Beidzot tā epizode atausa, likdama aizrīties ar kafiju.
Savā sapnī es apmeklēju jogas nodarbības, ko vadīja Šuvajevs, stāvēdams uz galvas.

Uzskats "vientuļā māte - tas apriori ir sliktāk kā divu vecāku ģimene", manuprāt, neiztur kritiku.
Varat nākt un mest man ar cirvjiem, ja ir vēlēšanās.

- kad jau, tad jau!
Aizvien vairāk man liekas, ka tikai mūsu civilizācijas strauji progresējošais neirotisms ir pie vainas patosa pārpilnajā spriedzē ap bērnu jautājumu. Ja cilvēki vienkārši un līksmi, sekojot instinktiem, pamīlējas un pavairojas, viņu iespējas neatgriezeniski sa***st savas un apkārtējo dzīves noteikti ir mazākas, nekā Ar Milzu Atbildību Apņemoties Laist Pasaulē Dzīvību.
pietiekami daudz esmu atskatījusies izglītotus, atbildībā un stresā sagumušus vecākus, kuru sejās nenozūd vainas apziņa, jo, lai vai ko viņi darītu, atradīsies kāda bērnu radīšanas un audzināšanas recepte, kuru viņi nebūs mācējuši ievērot. Ak, jā - arī viņi paši skaidri zina, ka arī visās viņu likstās ir vainojami vecāki. Šķirdamies vai strīdēdamies, barodami ar nepareizajām putriņām, pārāk vēlu nākdami no darba, pārāk ilgi gulēdami svētdienu rītos - nu, ja ne citādi, tad vismaz nododami mantojumā šo drausmīgo, neglīto degunu, kura dēļ radītā mazvērtības sajūta nav dziedējama mūža garumā.
Nebūtu mums galvas tik pārpilnas visādas postfreidiskās drazas, mums ij prātā neienāktu, cik ļoti mūsu vecāku burkšķi un laicīgi nenopirktie saldējumi ir traumējuši mūsu smalkās jūtīgās dvēselītes un ka tieši viņu dēļ mēs piektdienās dzeram, jau trešo gadu nevaram nopirkt jaunāku mašīnu un ciešam no ūdens ceļgalā!