Laikam tas, ka vakar vakarā beidzot dabūju
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
snorkes pirms diviem gadiem fotografētās Korsikas bildes, bija par iemeslu, ka visu nakti pavadīju kopā ar Snorki un S kādā Alpu slēpošanas kūrortā.
Reizumis pārņem bažas, ka esmu vienīgā Cibas sieviete, kura nav stāvoklī.
Kad iedomājos par lietām, kuras var padarīt mani greizsirdīgu - līdz asarām un fiziskām sāpēm - esmu ļoti izbrīnīta. Bet nav jau cilvēkam jābūt racionāli izprotamai būtnei.
Sievietes visapkārt strauji kļūst rudenīgas, pat tās, kuras nav tapušas grūtas. Vairums viņu smaržo pēc āboliem, baklažāniem un vīnogām. Viņām ir dobjāki smiekli un apaļīgāki gurni. Tik auglīgas kā baraviku sēņotne skujām piekaisītā sūnā, tik sārtas un kuplas kā brūkleņu uzputeņi.
Pārējās - galvenokārt, samocītās trauslās neirotiķes - kļūst aizvien spalgākas, aizvien garkājainākas, aizvien sarkanākiem, melnākiem un violetākiem matiem un nagiem. Viņas sēdēs krogos, dzers kaut ko rūgtu, viegli saaukstēsies un iedvesmos kam depresīvam, nebūt ne noteikti skaistam.
....Un vīrieši atsāk no rītiem vilkt žaketes vai džemperus...
Ruda roze rudenī. Tik jauki, tik mīļi, tik ļoti...
