Kurvjzieža kontemplācijas

Laikam esmu nosvinējusi atvadas no vasaras.
Piektdienas vakars atgādināja dienvidniecisko bezrūpību un rotaļīgumu, kāds Rīgā ieviešas tikai dažas nedēļas gadā. Silta tumsa, smiekli, vīns, atslābinies, dārgā, un baudi. Nekādas skriešanas pakaļ problēmu risinājumiem, jo problēmu nav. Katrs aizgājušais vilciens ir tikai iemesls vēl mirkli uzkavēties uz perona un nosvinēt nākamā vilciena gaidīšanu.

Un tad bija sestdiena, īsta, līksma vēlas vasaras sestdiena, ar draugiem, vīnu un ceptu gaļu. Viena no tām dienām, kad rudens tuvošanās nešķiet briesmīga, jo viss taču būs traki jauki arī pēc tam, vai ne, daudz līksmas jezgas, āboli, vistu spārniņi un vīns nedēļas nogalēs, mēs varbūt būsim drusku vairāk noguruši un kāds būs saaukstējies, kāds mainīs darbu, kāds - dzīvokli, kāds tikko apceļojis vēl kādu zemi, bet omulība būs nemainīga un mazliet garšos pēc brūkleņu zaptes.
Starp citu, Juglas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka ziloņus vajag zīmēt lielus un pelēkus, vai arī mazus un oranžus. Tagad mēs to zinam.

Kad vakars bija jau norimis un tumsa sabiezējusi pār manu dzimto pilsētu, mēs ar Ķ devāmies Baltās nakts klejojumā. Sākām ar nelielām vakariņām Vērmaņdārzā. Patisoni ar tkemali mērci un nektarīni ar minerālūdeni. Privāta performance Kronvada parkā. Pārgājiens līdz Antonijas ielai, līksma, iereibusi Vecrīga un AB dambis ar kaut ko līdzīgu Vudstokas imitācijai.
Mēs daudz pļāpājām līdz pat četriem rītā. Bet es tā īsti atceros vien to, ka Daugava nelīdzinās citām pilsētu upēm, jo nepāršķeļ centru, bet gan norobežo to. Un vēl mazliet par to, ka kaut kas šajā naktī ir no pagājušā gadsimta, no laika, kad mums abām bija ap divdesmit, bet viss ir daudz labāk, jo mums vairs nav ap divdesmit, un vairs nav nekādu bažu, vai pēc desmit gadiem varēsim tikpat brīvi un bezrūpīgi naktīs klimst apkārt...