Šajā nedēļas nogalē man nācās atcerēties sarunu ar savām paziņām, no kurām viena - šķirtene - skumīgi nopūtās: - Jā, mums, trīsdesmitgadniecēm, ja nav vīrieša blakus, tad jau arī vairs nekādu tusiņu nav. Visi vienaudži tādi precēti, viņiem savas lietas, savas runas... - Jā, jā, - piekrita otra, cienījama precēta matrona. - Mums jau arī, ja kāds izbraukums vai kas, tad tikai ģimenes ar visiem bērniem. Es pat īsti nezinu, ko es ar tādu neprecētu vidusskolas laiku draudzeni vairs runātu.
Es to atcerējos vairākkārt. Traukdamās piektdien uz dārza svētkiem, svētdien - uz snorkes atvadu viesībām, telefonā atvainodamās, ka nevaru pieņemt vēlāku uzaicinājumu pie AT un apsolīdama, ka tūlīt pēc atgriešanās no Gruzijas, vai, atvaino, mīļā, man tas vīkends jau aizņemts, varbūt pēc tam. Un katrreiz veltīju pa reveransam Lielajai Pasaules Mātei, ka man gadījies sastapt citādus cilvēkus, no kuriem veidot draugu loku.
Es to atcerējos vairākkārt. Traukdamās piektdien uz dārza svētkiem, svētdien - uz snorkes atvadu viesībām, telefonā atvainodamās, ka nevaru pieņemt vēlāku uzaicinājumu pie AT un apsolīdama, ka tūlīt pēc atgriešanās no Gruzijas, vai, atvaino, mīļā, man tas vīkends jau aizņemts, varbūt pēc tam. Un katrreiz veltīju pa reveransam Lielajai Pasaules Mātei, ka man gadījies sastapt citādus cilvēkus, no kuriem veidot draugu loku.