Kurvjzieža kontemplācijas

Šajās siltajās, maigajās dienās staigāt pa ielām ir tikpat patīkami kā gulēt kailai starp zīda palagiem. Pasaule ir liela, laimīga gulta, piesātināta liepu un vīstošu jasmīnu smaržas, lemta atpūtai, rotaļām un mīlestībai. Vai vismaz tās imitācijai.

Siltums mazina bailes. Ja es iedomājos nāvi saulainā tuksnesī - vienalga, no slāpēm, bada, skorpiona dzēliena - man nav bail. Labi, protams, sāpes, krampji, svelmes pastiprināts nelabums... Un tomēr nav bail. Taču no slīkšanas aukstā akacī vai nosalšanas kupenā, kaut vai no tiem pašiem krampjiem un sāpēm savā gultā, rudenīgi aukstā istabā, man ir bail. Ļoti, ļoti.

Auksts, sauss baltvīns saulainā laikā nez kāpēc atgādina jūru.

Nu ko! Iešu ārā un centīšos būt glīta un veiksmīga.