Kurvjzieža kontemplācijas

Divas patiesi lieliskas dienas. Saule, vīns, pat manikīrs atjaunots, viss, kā pienākas.
Nez, ja es būtu vīrietis - vai tas atsegto silto, vilinoši mirdzošo krūšu, kāju, gūžu mutulis mani iedzītu izmisumā vai sajūsmā?

Bet Konventa sētā vakar bija lieliski. Saules sasildīti mūri, glīti jaunieši, tīkama mūzika un mēs abas ar kuminjsh - iedegušas, vīna glāzēm bruņotas un absolūti saskaņotiem viedokļiem.
Tātad - jūsu zināšanai - vīni (runa, protams, ir par sausajiem sarkanvīniem) iedalās:
a) karbonāžu vīnos - tajos, ko cienījamā donja Rozalba vai sinjora Lučia izvelk no pieliekamā, paceļ pret gaismu, un, saraukusi degunu, noburkšķ: "Ai, labi, pie vēršgaļas ar pupiņām aizies... Un ar pīrādziņiem vispār izlaks ka nemetas!"
b)pakāpi augstāk - sveču gaismas vīnos - tajos, ko vērts iepirkt, ja paredzēts ielūgt perspektīvās vakariņās Latvijā dzimušu vīrišķi. Tāpat būsi vairāk aizņemta ar domām par to, vai deguns labi nopūderēts un nespīd un vai zeķu gumijas nelaikā nešļūk uz leju, bet pārāk nodoties ēšanai, dzeršanai noteikti nebūtu vēlams. Savukārt Latvijas vīrieši, ja vien viņi nav diplomāti vai šefpavāri, no vīniem, piedodiet, neko nejēdz. Lieliski aizies visi sausuļi par 3-5 latiem ar īdošo saldenumu pēcgaršā.
c)augstākā klase - meiteņu vakaru našķi. Patiesi labie vīni, galvenokārt Bordo vai Anžū tapušie, tie, kurus nedrīkt apgānīt ar karbonādēm vai krējumā iejauktiem salātiem, tie, kuri, piesūcinājuši aukslējas, zīdaini pieglaužas rīklei, atstādami pēcgaršā vismaz četras garšu nianses. Vīni baudai, smeldzei un sirds dziļāko kaktiņu izpurināšanai. Ak, jā!