Kurvjzieža kontemplācijas

Kaut kas stabils tomēr Latvijā ir. Pagājušogad 1.jūnijā bija tieši tāds pats laiks.

Sagurušām vecmeitām, kas lietainās dienās sēž savos birojos zem dienasgaismas spuldzēm, ir jāklausās Preslijs. Tad īstā, saldā dzīve - tā ar zīda kleitiņām, ledainu šampanieti pludmalē, karstā un zeltainā kā tikko ceptu kartupeļu panna, dārza svētkiem un slepenu bučošanos ceriņu pavēnī - liekas pavisam tuva un reāla. Jā, jā - it's now and never!

atbruņota.ļoti.bīstama

Nauda un seksuālo partneru skaits ir tās lietas, ar kurām cilvēki mēdz lepoties. Tie, kuriem ir daudz naudas, lepojas ar to, ka viņiem ir daudz naudas un saukā pārējos par lūzeriem. Tiem, kuriem ir maz naudas, lepojas ar to, ka viņiem ir maz naudas, jo tas liecinot par citām, nenoliedzami augstākām prioritātēm. Tie, kuri kniebjas pa labi un kreisi, lepojas ar to, ka ir brīvi un pieprasīti. Tie, kuri ir monogāmi kā gulbji (nejaukt ar dzeltenās preses apdaiņoto Gulbi), lepojas ar savu šķīstību un saukā tos citus par maukām un jākļiem. Bet tad reizi mūžā pie katra sapnī atnāk resns bodisatva un pasaka, ka sūds tas viss. Oum.

Atcerējos, ka sešpadsmit gadu vecumā gribēju māju ar dārzu, vīru un četrus bērnus - "kad izaugšu liela". Bērniem vārdi bija jau izdomāti un vīra fiziskie parametri arī gluži skaidri. Tikai vēlmes attiecībā uz viesistabas tapešu krāsu mainījās, atkarībā no noskaņojuma.