Ahhhh, tas Ozoliņš, tas Ozoliņš...Es jau nu Latvijas homofobu vietā justos aizvainota, ka šitāds radījums tiek rādīts Tēvē kā viņu viedokļa aizstāvis.
Māsas cibiņas lasa manas visslēptākās domas. Pirms pāris dienām
murkjelis atminēja manī sievieti-pumu. Un pietika man vakarvakar, gultā lienot, apcerēt sevi kā suni, lai
lavendera šorīt ieliktu aptauju.
Bišu saimes kolektīvais intelekts...
Drusku baida tas, ka paraksta viltošana tomēr ir kriminālnoziegums. Un vēl arī tas, ka man īsti labi var neizdoties. Bet, ja es tam tiktu pāri, es šodien daudz labāk varētu veikt savus darba pienākumus.
Šķiet, kaut kur Vecrīgā iespēra. Man teju ne telefona aparāts uz galda palēcās.
Bet, ja man būtu jāizvēlas, vai nākamajā dzīvē piedzimt par vīrieti, es laikam tomēr atteiktos. It kā jau brīvības vairāk, un tā... Bet, manuprāt, arī nogurdinošāk. Visādu stresu vairāk. Un vēl, manuprāt, drusku vientulīgāka un nemīļāka viņiem tā dzīve.
Cik nu es par to zinu.