Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, ja atmiņa neviļ, kopš vakarvakara mēs ar racoonu viens otru cienām.
Kā tas lietus gāza, Jēziņ, par ko man tagad tās dokumentu ķīpas...

Sasodīti daudz domu saskrējis galvā. Tā kā kūstoši leduskluči upē. Strādādama izdomāšu līdz galam un ierakstīšu.

Es līdz šim allažiņ biju atbalstījusi viedokli, ka bērna tēva klātbūtne dzemdībās ir gauži apsveicama. Tā apstiprina pieņēmumu par vīrieti kā būtni ar nemirstīgu dvēseli, spējīgu arī uz kādām par prastu iekāri cildenākām jūtām, un tamlīdzīgi. Lūk, bet viņdieniņ man gadījās noskatīties mācību filmiņu - vienu no tām bērnu baidīklām, ar ko bioloģijas skolotāji tīņiem iedzen un nostiprina domu par kontracepcijas lietderību. Nē, nu, ne jau pirmo reizi ko tādu redzēju, taču šis konkrētais filmucis asiņainumā krietni pārspēja "Kill Bill" pirmo daļu un tuvplānu naturālismā - jebkuru no vācu sadomazopornofilmām. Taču briesmīgākais skats, ko nācās izbaudīt, bija filmu redzējušā astoņpadsmitgadīgā jaunekļa zaļganā seja. Viņš neliekuļoja teikdams, ka nespēj bez palīdzības piecelties un aiziet līdz logam. Nē, nekas slikts ar puisēnu nenotika, mazliet validola, svaigs gaiss - jaunais, dzīvotalkstošais organisms desmit minūtēs atkopās pietiekami, lai viegli grīļīgā gaitā saviem spēkiem pamestu telpu.
Jā, un tad es aizdomājos. Par to, ka ja nu pēkšņi kādreiz uznāk kāda dzemdēšana, es noteikti negribētu asociēties ar kaut daļiņu no šajā filmā redzētā nevienam, ar kuru kaut reizi mūžā vēl gribētu pārgulēt. Zaļais puisēns bija mani pārliecinājis. Esmu gandrīz droša, ka tovakar viņam nebija nedz kniebiena, nedz erotisku fantāziju. Un varbūt pat nākamajā dienā arī.

Reizēm gadījies uzslēgt seriālu "Smalkais stils" un nodomāt, ka pēc gadiem desmit es būšu kā izspļauta Roze. Nu, ja izdosies kājas tik glītas saglabāt, protams.
Nē, var jau gadīties, ka es pārpratuma pēc apprecos un kļūstu par Margrietu, bet maz ticams.

Ai, un vispār - ja cilvēki izteiktos tikai par tiem jautājumiem, kuros viņi kaut ko sajēdz - kāds stindzinošs, vientulīgs klusums pasaulē iestātos!

Un vēl man liekas, ka ir pašsaprotami - ja sieviete atzīst, ka viņa ņerkst un īd, tad, to sakot, viņa negrib ne klusu, ne skaļu piekrišanu šim apgalvojumam, bet gan apliecinājumu, ka joprojām ir visskaistākā, jaukākā un mīļākā. Tas taču ir tik vienkārši!