Kurvjzieža kontemplācijas

Protams, protams, politika ir vienvienīgi sūdi, un, jā, protams, man nav nekādu ilūziju, es zinu, ka ērtāk un drošāk vienmēr ir laizīt pakaļu stiprākajam, vēlams, visstiprākajam, un, jā, protams, vienmēr uz visu var paskatīties arī citādi, bet tā nu ir sanācis, ka Irāna ir viena no manām sapņu zemēm, vēl jo vairāk, tā ir zeme, kas man saistās ar konkrētiem cilvēkiem, ar miesu un asinīm (pagaidām) apveltītiem cilvēkiem, pret kuriem es jūtu simpātijas, un viņi dzīvo mājās (pagaidām), kuru attēlus esmu redzējusi, un runā melodiskā valodā, un Šīrāza vai Esfahāna man nozīmē satriecoši skaistas ainavas, kuras es savā iztēlē nespēju aizstāt ar kūpošām drupu kaudzēm.
Es nezinu, ko es gribēju pateikt ar šo nesakarīgo vervelējumu. Vienkārši pašreiz fakts, ka esmu vienas proamerikāniski orientētas valstiņas pilsone, liek man rīstīties riebuma un izmisuma spazmās. Bet tas jau neko nemaina.

Tā! Tagad es sabēršu ložmetējā sudraba lodes, aizspraudīšu aiz brunču jostas apses mietu, uzrakstīšu uz krekliņa VILCIENS AIZGĀJIS!!!! un būšu gatava pildīt darba pienākumus.

Pastj porvu, morgali vikoļu!
 khkhm...
Pastj porvu, morgali vikoļu!!!!

Nē, tā īsti labi tomēr nesanāk.
Būtu muzikālāka, tagad uzsvērti dungotu:"runaway train will never come back..."

Bet varbūt tas ir tikai nogurums.