maigs sievišķas iekāres koncentrāts
Būs labi.
Dzīve pamazām iegūst tīkamas kontūras.
Pietiekami daudz darba tīksminošam nogurumam. Mani saldie, laiskie brīvdienu rīti ar kafiju, kamambēru un lasīšanu gultā. Retie bet līksmie vakari ar draugiem, smiekliem un alkoholu. Pietiekama deva romantikas. Tuvība un neatkarība savā, šķiet, ideālajā proporcijā (tpu, tpu, tpu!)
Protams, gribētos vēl visa kā. Piemēram, mazliet vairāk naudas un daudz vairāk piedzīvojumu. Pavisam savas mājas, pavisam pēc manas gaumes iekārtotas. Ceļojumus un pārsteigumus. Gan jau arī tam visam man reiz pietiks spēka, prāta un laika.
To droši vien sauc par laimi. Banālu, mietpilsonisku un tīru trīsdesmitgadnieces laimi.
Kāda mana pasniedzēja reiz citēja savu vīru, kurš bija apjūsmojis viņas briļļainību, sakot: "Sieviete, kura var uzlikt brilles un tās noņemt, ir divu pilnīgi atšķirīgu sieviešu vērta."
Es allažiņ atceros viņa teikto, un savu nepieciešamību pēc redzes korekcijas uztveru nevis kā defektu, bet gan kā ieguvumu.
Brilles ir dabiska barjera, aiz kuras var patverties visas sievišķīgās pretenzijas uz "lūdzu, lūdzu, paskaties, samulsini, ievēro, iekāro!"... Sieviete brillēs nemēdz izskatīties bezpalīdzīga - piemēram, raudot brilles parasti nākas noņemt. Brilles aizsedz rūpīgi uzzīmēto mazās, jaukās lellītes sejiņu, ar brillēm principā nav iespējams izskatīties pēc zaķa - sliktākajā gadījumā - ja sanācis pārdozēt kosmētiku - pēc nogribējušās grāmatvedes.
Ar briļļu uzlikšanu sākas bezrūpīga svētdiena, kurā nav paredzēts nevienu savaldzināt, tikvien kā piekārtot māju, palasīt grāmatu un skandināviski džinsotai-nekrāsotai aizšļūkt līdz veikalam.
Brilles un kaklu atsedzoša matu sprādze pakausī ir būtiskākie vizuālie akcenti, no rīta pošoties uz lietišķu tikšanos.
Un vēl, un vēl - pseidojaunavīgo mulsumu arvien izsaucošais mirklis, kad vīrietis noņem sievietei brilles, pirms sāk skūpstīt viņas seju. Dažreiz pat satraucošāks par pirkstu neveiklo piņķerēšanos ap blūzes pogām. Pielīdzināms varbūt vien daudzu apdziedātajai bižu atpīšanai.
Iespēja paust savu trauslumu un nogurumu vienvienīgā žestā, kurš apvieno briļļu noņemšanu, acu pievēršanu un galvas pieliekšanu...
Kopš bērnība beigusies, un - jo īpaši - kopš nēsāju arī kontaktlēcas, esmu sapratusi, ka nekad un nekādā kontekstā neatteikšos no iespējas valkāt brilles. Pat, ja notiktu kas neticams, un mana redze piepeši uzlabotos, es, visticamāk, ieviestu sev brilles bez dioptrijām, vienkārši tāpat - lai būtu ko uzlikt "briļļainajos brīžos". Es taču esmu tādus pelnījusi!
Lūk, reizumis pieķeru sevi domājam - nez, kurš no nāves grēkiem pieliktu punktu manas dvēseles pazudināšanai? Slinkums? Lepnība? Vai tomēr miesaskāre?
Par pārējiem tā īpaši nesatraucos.