Kurvjzieža kontemplācijas

Runā, ka kādreiz esot bijuši arī citi gadalaiki. Es gan īpaši neticu, daudz blēņu ļaudis izmisumā sagvelž. Tomēr skaisti būtu fantazēt par siltām, saulainām dienām un sausu asfaltu, pa kuru var staigāt, nevis, kunkstus un lāstus slāpējot, šļūkāt. Par pumpuriem koku zaros. Par siltu un mierīgu vēju. Es zinu, ka nekas no tā visa dabā nepastāv, es nenodošos šiem bezjēdzīgajiem sapņiem, lai sevi lieki netracinātu, es tūlīt saņemšos un turpināšu dzīvot. Normālo, parasto dzīvi normālajā, parastajā - nepārejošam drēgnumam un hroniskām iesnām nolemtajā pasaulē.

Sieviešu žurnālu marta numuriem vāki dižojas salātzaļiem burtiem. Un man tik ļoti sāk gribēties ko salātzaļu mugurā velkamu. Tīri vai izturēt nevar.

Mazliet kakao, un dzīve uzreiz kļūst skaistāka. Saldāka. Gaišāka.