Kurvjzieža kontemplācijas

Starptautiskā Sabiedrība (nekad neesmu zinājusi, kas tā tāda, taču gara acīm redzu garu soliņu, uz kura sasēdušas tantītes dažādu etnosu tautastērpos un bariņš dienvvidniecisku večuku)ir pamatoti satraukta, ka kodolbruņojums varētu būt tādai valstij, resp., Irānai, kura izteikusi draudus citai valstij.
Starptautiskajai Sabiedrībai, lai kas tā arī nebūtu, ir pamatots miers un pofigs attiecībā uz bruņojumu, kas atrodas tādas valsts rīcībā, kura regulāri izsaka draudus tai pašai Irānai.

Es, protams, zinu, ka mans antiamerikāniskums ir plebejisks un kaunos par to.

Bišku kaitina, ko var ņemties, piesaucot cilvēka cieņu, pazemojumus un ko tik vēl nē. Es, piemēram, nekad neesmu kniebusies par naudu, bet es, lūk nedomāju, ka visas tās lietas, ko es esmu darījusi un turpinu darīt par naudu, būtu kaut kādā ziņā labākas par kniebšanos.

Ja astoņus mēnešus jau ilgst mentālais pavasaris, tad no ārējā pavasara atnākšanas gandrīz vai bail.

Vispār jau man gribējās parunāt par iemīlēšanos un riestu, un rozā brillēm, tauriņu dejām, pavasari un viskaut ko tādu.
Nevis par politiku un to pārējo maucību.

Starp citu, mani neaizvaino tas, ka Latviju uzskata par lēto prostitūtu zemi. Neizjūtu bažas, ka man kāds uz ielas varētu sākt intīmus pakalpojumus prasīt.
Ja es būtu vīrietis, tagad taču nekristu izmisumā, ka mani kāds var noturēt par hokejistu, vai ne?

Mīļās dāmas, ja vēlaties ievilināt iekarsušu vīriešu pūļus savā buduārā, nerunājiet par mīlestību, nerunājiet par seksu, nerunājiet par ielasmeitām. Pasakiet tik dažus nenozīmīgus vārdiņus par politiku.