Kurvjzieža kontemplācijas

Bēres atstāja vēl smagāku sajūtu, nekā es biju gaidījusi. Nevis dzīstošas brūces, bet iekaisuma sāpes. Pārāk daudz pretrunīgu jūtu un pārāk daudz neatbildamu jautājumu viņš atstājis šaipus kapa. Man nav nevienā metafiziskā paradigmā balstīta priekšstata par nāvi, bet es ļoti ceru, ka vismaz šoreiz tā nozīmē mieru. Vienalga, par kādu cenu.

Un, jā, un vēl vakar vakarā, kad es biju tāda sērīgi pinkšķīga čupiņa asarainām acīm, mani savāca kuminjsh, pielēja ar vīnu un uzdāvināja burvīgas čībiņas - tādas, kādas manas bērnības pasaku filmās valkāja persiešu princeses. Jauki patērgājām - par eksistenciālām skumjām, par kāju skūšanu, par seksu, par Cibas vīriešiem, un tā.
Šodien atklāju, ka glāze skābu kāpostu sulas spēj raisīt cilvēkā apjēgu par dzīves vērtību.

Atnākam mājās, atveram ledusskapi, ja paveicas, kaut ko tajā atrodam. Ja atrastais ir vairāku kumosu lielumā - sasmalcinām. Nedrīkst izmantot parasto sakņu rīvi - ar to var sabojāt nagus. Sasmalcinātajam uzšļācam eļļu - tā vienmēr ir mājās. Uzspiežam citrona sulu - citroni arī vienmēr ir mājās. Pagrābstanies pa garšvielu plauktiņu. Atrastajā paciņā iebāžam pirksta galu un nolaizām. Ošņāt nedrīkst - sarkanie pipari ar deguna gļotādu paveic šausmīgas lietas. Ja paciņas saturs negaršo pēc sodas, uzkaisām to uz topošajiem salātiem.
Jāatzīst, ka gandrīz viss, šādi pagatavots, ir ēdams. Un galvā nerodas nekādi stulbi jautājumi a' la "Kāpēc mani, tik bezgala jauku, neviens neprec?"