Kurvjzieža kontemplācijas

Ak, es mazā nūģe nīgrule,ak es vientuļā vilcene! Par stundu atliku pusdienās iešanu, vēdera dramatisko kaukšanu ignorēdama. Tālabad, ka samelojos kolēģei, kura gribēja kompāniju sastādīt. Jo es, savukārt, nekādu kompāniju nevēlējos. Es gribēju pusdienot viena, laiski pārlapojot kādu avīzi vai žurnālu, nevis klausīties kādu tarkšķēšanu par darbu. Vai par izpārdošanām. Vai par dzīvi, kas nu tā vispār par dzīvi, ja... Kaut gan man nav nekā pret šo kolēģi, ne arī dzīvi, darbu un izpārdošanām. Tikai nekādas intereses to visu dzirdēt.
Un tā es badaina sēdēju to stundu, imitēju darbu un gaidīju, kad varēšu aizšmaukt savās vienatnīgajās pusdienās. Un šīs stundas laikā apcerēju, cik vispār ir cilvēku, kuru sabiedrība man pēdējā laikā nešķistu kaitinoša tādos intīmos brīžos kā ēdienreizes, kinoseansi vai iepirkšanās. Nu, knapi pāri desmitam sanāca.
Un cilvēku, kurus kārojas sastapt, ir vēl mazāk.
Uz vecumu es laikam būšu tik intraverta, ka man nebūs pat hrestomātiskā aitu suņa, kurš apgrauž vecmeitu līķus.

Kolektīvs nesnauž. Turpina mutvārdu daiļradi. Teiksma par manu grēcīgo mīlu pret datoriķi tiks saglabāta nākamām paaudzēm. Smējos līdz asarām, bet tad sabijos, vai otrs personāžs to uztvers tikpat veselīgi.
Bet īstenībā - pats vainīgs! Būtu to kabeli aizstiepis, kā viņam tika lūgts, nesēdētu es ik dienas pie servera, noklustu ļaužu valodiņas, un nekāda šmuce nebūtu izcēlusies.