Kurvjzieža kontemplācijas

Naudas trūkums reiz ir tā ķibele, kuru nevar novērst ar psihoterapiju vai pašiedvesmu. Bet citādi - pat rudeņos dzīve ir gana paciešama.

Šoruden mani nepamet vispārēja pietūkumua sajūta. Tā, it kā visu laiku nepārietu miega bads. Varbūt tas uz drīzu miršanu, ko?

Man ir dienvidnieces gremošanas sistēma - no vīna es nereibstu, un pipari man nededzina. Man ir dienvidnieces āda - saulē es neapdegu (ja nu vienīgi kalnos, kad esmu aizmirsusi sejas krēmu, parasto, dienas, protams, tos ar UV filtriem es nelietoju principā). Man ir dienvidnieces termoregulācija - man nekļūst karsti, kamēr gaisa temperatūra nepārsniedz mana ķermeņa temperatūru, toties es sāku salt, ja tā noslīd zem +20 Celsija grādiem.
Un tāpēc es nebrīnos par savu īgnumu un elpošanas ceļu iekaisumiem ikreiz, kad īso subarktisko vasaru nomaina rudens. Pat šogad, kad tas ir kaut cik saudzīgs.

Tas, ka es vairs nespēju labsirdīgi pavīpsnāt par visiem tiem meitiešiem, kuri rīko nepamatotas scēnas, bezpalīdzīgi groza actiņas vai debīli ķiķina un čiepst kaut ko par savu nespēju loģiski domāt, turklāt uzskata, ka tas viss ir - hihihihi - ārkārtīgi sievišķīgi, liek man domāt, ka neesmu pati bez grēka un laiks uzsākt nesaudzīgu cīņu ar blondīni sevī.