Kurvjzieža kontemplācijas

Vasara aizgājusi. Naktī pamodos un pamanīju, ka viņa jau prom. Vieta man blakus tukša. Šorīt tikvien kā debesīs mazliet aizmirstas gaismas palicis. Un mazliet siltuma gaisā. Kā tāda nokritusi šallīte.
Jā, nu tagad mēneši astoņi jāciešas, un tad jau atkal varēs sākt gaidīt.
Labrīt!

Hroniska miegainība un nespēja izgulēties. Laikam pie vainas sapņi - tik ļoti notikumu pārpilni, ka negribas pārtraukt skatīties.

Un, ja vēl kāds pateiktu, no kurienes manos sapņos ieklīst visi tie bērni un dzīvnieku mazuļi, kuri vienmēr no kaut kā jāglābj un jābaro ar pienu. Labi vēl, ka ne ar krūti.

Interesanti, kas ilgstošā laika periodā ir kaitinošāk - darīt darbu, kuru nemīli vai dzīvot ar apnikušu vīru?

snorke, Tu vēl tur esi?