Kurvjzieža kontemplācijas

Skraidelēju apkārt riestojoša taureņa eiforijā.
Mazliet laimes. Vai ļoti daudz oksitocīna un serotonīna, ej nu, nabaga vāja, dumja sieviete, saproti!

Mazliet žēl, kas nesanāca atvadīties no snorkes. Piedod, dārgā, es tagad netaisnošos.

M piezvanīja un pieteicās lasīt man priekšā dzeju. Es piekritu. Man nez kāpēc šodien ir sajūta, ka vajag ko līdzīgu grēku izpirkumam. Pēcpusdiena ar M aizstāj trīs nedēļas astru kreklā, tā viņš ir!

Un tad būs kafija. Šokolāde. Vīns. "Rīgas laiks". Kamambērs. Umberto Eko.

Dolce vita, dolce vita.

Un nedrīkst taču domāt par to, ka katrreiz, kad es uzvaru kādā konkursā, es atņemu vietu kādam citam, kurš varbūt to vairāk pelnījis un vairāk iekārojis. Ka tad, kad es pērku sieviešu žurnālus un banānus brokastīm, iet bojā lietusmeži galu galā. Ka tad, kad mani skūpsta kāds vīrietis, kāda cita sieviete raud spilvenā un kāds cits vīrietis piedzeras bezspēcīgās dusmās.

Sauleszaķi salekuši ierindā. Maigi, drosmīgi un bīstami kā ienaidnieka karapulks, nostādīts kaujai.

Ai, esmu notēlojusi ofigenno fatālo fammi, dabūjusi puķu pušķi, noblisinājusi acis un nokaunējusies. Un tagad esmu mazliet salijusi, mana tīmekļveidīgā kleitiņa izskatās pēc nošņurkuša taureņa.
M izturēju godam. Mazliet paklausījos par nāvi, izdzēru divus alus kausus, godīgi pateicu: "Piedod, es ar tevi pat nebučošos. Nekad. Pilnīgi noteikti zinu." Starp citu, viņš nelikās pārsteigts. Tikai novaidējās: "Kāpēc, sīkā draņķe, es turpinu gribēt tevi redzēt? Ir taču gan jaunākas, gan smukākas! Un tādas, kas nerunā tik daudz riebeklību."
Jā, ej nu saproti to vīrišķo loģiku!


Kad pāries lietus, iešu kamambēru pirkt. Un varbūt mazliet vīna.