Kurvjzieža kontemplācijas

Ja cilvēki turpinās man šovasar klāstīt, cik maiga un trausla es esmu, es tik tiešām tāda kļūšu. Un ko tad?

Nav nekādu "saldo sešpadsmit", nekādu "skaisto astoņpadsmit"! Kad, šūpuļkrēslā zvalstīdamās, klabināšu zobu protēzi, apkārtējie būs spiesti klausīties manas senili smeldzīgās atmiņas par "raibajiem 29", "skaistajiem 30", "trakulīgo 31", "romantiskajiem 32" un kādiem tur 33, 34, 35...utt.
Agrāk? Varbūt kaut kas arī bija. Kaut kas nebūtisks katrā ziņā.

Es neuzrakstīju par pagājušo nedēļas nogali Bauskā, par pikniku, grilu, sauli, ķiršiem un draisku, koķetu būtni pelēkā, pūkainā kažociņā.
Es neuzrakstīju par snorkes sastapšanu, kas noslēdzās tikai divos naktī, trijām sievietēm izdzerot divas pudeles vīna un izrunājot Visas Pasaules Svarīgākās Problēmas.
Es neuzrakstīju par Lielo Pasākumu, kura dēļ nācās gan ļoti saspringti strādāt, gan ļoti atslābināti dzert šampanieti. Par labo vārdu plūdiem, kurus nejutos pelnījusi, par rozēm un lilijām, rozēm un lilijām, rozēm un lilijām...
Es neuzrakstīju par kādu sarunu kādā kafejnīcā Un arī par to, ko redzēja un noklusēja mēnesnīca.
Es neuzrakstīju par kādu gaviļaini saulainu rītu.
Es neuzrakstīju par draudzeņu pulciņu, atkalsavākušos pēc 15 gadiem. Un par traukšanos cauri visai pilsētai, lai sastaptu vēl citu draugu pulciņu.

Tā ir bijusi tikai viena nedēļa. Sasodīti pilnasinīga un laimīga nedēļa, tieši tāda, kādu es gribētu visu mūžu.