Kurvjzieža kontemplācijas

"У тебя такие скучные замужние глаза"

Jauko citātu, šķiet, izlasīju kādā krievu sieviešu žurnālā publicētā prozas kriksī. Paķiķināju un tūdaļ aizmirsu. Līdz vakarvakara sarunās "sievietēm ap 30" neizbēgami pieskārāmies mūžsenajai tēmai par Himeneja važām un kā tās tiek sarautas. Cinisma mazliet vairāk kā vīna, secinājumi, protams, triviāli - ja tev kaut kas pieder, precēties nav vērts...ja nu vienīgi, gudram advokātam sastādot TĀDU laulības līgumu, lai pēc šķiršanās tu nepaliktu vienā naktskreklā un zobu birsti rokā...Ja tev nekas nepieder, precēties vēl jo vairāk nav vērts, jo, visticamāk, otrā puse parūpēsies par līgumu, saskaņā ar kuru tu pēc šķiršanās paliksi tajā pašā naktskreklā, ar to pašu zobu birsti...Bet, ja tu no tiesas esi mantkārīga maita, kas izplānojusi superviltīgu kombināciju, tad, padomā, mīļā, par alimentu pietiesāšanu, raudošajiem bērniem, vīramātes atklātību pēc ilgās nociešanās, plīstošajām servīzēm, ...Ja esi saprātīga maita, izdomāsi ko vienkāršāku un tīkamāku.

Ai, siltumu gribas! Garajās biksēs un džemperos ar augsto kaklu varēšu klimst arī tad, kad būšu veca, resna un krunkaina!

Bet Krēta bildēs ir daiļa. Sniegbaltas mājiņas sarkanu rožu un zilu petūniju kupenās, kazu bari ceļa putekļos, karstumā sastinguši oleandri. Un Jūra. Tā - siltā, zilzilā, Īstā.:)
Jā, nu es tikvien varu kā uzvilkt baltu kleitiņu, izdzert glāzi sarkanvīna un pacensties nebūt iepīkusi.

I'm so lonely, I'm so lonely...

Kāpēc dažiem cilvēkiem šķiet, ka pieņēmums par dzīvei piemītošu jēgu padara to, resp., dzīvi, tīkamāku?