Kurvjzieža kontemplācijas

Es labprāt uz pāris mēnešiem samainītos ar kādu pārkarsušu spāņu pensionāru. Viņam, cilvēkam, nebūtu no sirdstriekas jāmirst, bet man varbūt klepus uz brīdi mitētos.

Vakar - kārtējā senu draugu tikšanās reizē - atkal un atkal izjutu, kā gadu gaitā nostaipās un atslābst saites, kas cilvēkus vienojušas. Viņi ir jauki joprojām. Gudri, interesanti, asprātīgi cilvēki. Bet mums ar katru gadu kļūst arvien mazāk kopīgu sarunu tematu. Arvien mazāk no pusvārda saprotamu joku. Arvien ātrāk sarunā iestiepjas visādi "..kā mēs toreiz...", kas neizbēgami liecina par to, ka attiecībās pagātnes ir vairāk nekā nākotnes.
Viss noveco. Un ātrāk par cilvēkiem noveco tas, kas viņus vieno. It kā jau izsenis zināma lieta, bet tomēr drusku skumīgi.

Un nekādas psiholoģijas īstenībā nav, ja! Ir tikai fizioloģija un ķīmija. Un farmakoloģija reizēm.

nu ko, došos dzert vīnu un klausīties stāstus par Krētu.
Jauku Jums arī pēcpusdienu!