Kurvjzieža kontemplācijas

Nu, patīk jau patīk man šis gada gaišākais mēnesis, pilns baltām maijrozēm, pietūkušiem jasmīnu pumpuriem, eiforiskām vabolēm, kad naktīs negribas gulēt un dienās negribas strādāt. Gribas jūru un sauli, un puķes, un uzvilkt baltu blūzīti, un bučoties...

Tad, kad es lasu vīriešu sarakstītus romānus vai uzklausu dzīvus un mīlošus vīriešus, uz mirkli ļāvušos atklātības plūdiem, mani valdzina viņu attieksmes vieglums.
Mēs mīlējāmies. Viņa bija jauka.
Viņš dodas savās gaitās, un atmiņas par viņas smiekliem, smaržu un silto ādu noplīvo līdzi, vieglas un neapgrūtinošas kā pie tēkrekla pieķēries vijīgs mats. Nekādu skabargu, kas jāvelk no asiņojošas miesas, nekādu "vai viņš man vēl piezvanīs" un "vai es piekrizdama darīju pareizi" un "vai es tagad pārāk nepieķeršos un nesadomāšos", ar kuriem nomokās manas māsas no Ievas.

Ai, protams, es zinu, ka nenāk par velti tāds vieglums, un vēl visu ko zinu. Vienkārši tā ienāca prātā piebilst.:)

Nespēju ieviest kārtību. Ne dokumentos, ne dzīvē.:(

Jo skaidrāk es zinu, ko gribu, jo satraucošāka sajūta mani pārņem.

Katrai dienai vizuļu maliņa.
Pirmdienvakar - braukšana un pēc tam sen neredzētā S.
Otrdien - mazliet jūras un pēcāk kopā ar U un A botāniskais dārzs. Rododendri vēl, tādi veselām daudzkrāsu kupenām, un subtropu mājā es gribu palikt dzīvot.
Vakarvakar - Vecrīga, tīkama iepazīšanās, glīta, gudra būtne, ar kuru pa kūciņai uzēst, sarunas o našem, o djevičjem.
Šovakar - domājams tikšos ar I. Un pēc tam jau nojaušu, ka gribēšu atjaunoties maģistrantūrā. Un franču valodu atsākt mācīties.
Kas būs rīt?