Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu mazliet nogurusi un aptrulusi.
Vakar laikam biju nežēlīga. Saņēmu no M vājprātīgi depresīvu SMS un nosūtīju atbildi ar krīzes uzticības tālruņa Nr. Nujā, bet man nebija spēka pašai viņu mierināt. Un vēlēšanās arī ne mazākās. Un vispār, ja man ir TIK ĻOTI sūdīgi, es maksāju piecpadsmit latus psihotereapeitam, nevis sūtu īsziņas cilvēkiem, ar kuriem pāris reizes gadījies sadzert.
Un kāpēc es tagad kādam taisnojos, ko?

Bet tad, kad man liekas, ka viss ir apnicis, un nemīl, un neuzvedas, un nemaksā, un riebjas, es paskatos uz tām sievietēm, kurām ir tikai mazliet vairāk gadu kā man, varbūt pat nav vairāk, kuras nāk man pretī laukā no lielveikala, milzīgu pārtikas maisu nostieptām rokām un absolūti blāvām, blāvām acīm un krunkās sarauktām pierēm, un tad es atceros savus brīvdienu rītus ar kafiju un kamambēru un "Rīgas Laiku" vai "Skeptical feminism", un Korsiku, un zemenes ar Prustu, un savu topošo kleitu . Un tad es topu tik laimīga, ka es esmu es, nevis kāda no viņām. It's so wonderful, wonderful life...

Es mīlu savu darbu. Un tomēr šai vietai ir lūzeru smaka, gribi vai negribi. Un tā man palaikam uzdzen šķērmu dūšu. Nja!

No manām iedomām nevienam citam sliktāk nekļūst. Un iedomās, ka mana dzīve, kuru pati esmu izvēlējusies un veidojusi, ir man tīkamāka, nekā tā, kas būtu sanākusi, rīkojoties citādi, nav nekā pretīga.
Es nejūtos pārāka, es tikai protu novērtēt savas situācijas labās puses.