Kurvjzieža kontemplācijas

Pašpietiekamība atkal atradusies. Brīnišķā sajūta, ka man ir labi tāpēc, ka es esmu. Un pasaule man ir dota, pietiekami silta un gaiša. Pārpilna daudzu vēl neredzētu ainavu, nedzirdētu skaņu, nesajustu smaržu.
Saulains laiks ir vienīgais, bez kā es nevaru dzīvot. Naudas trūkums ir sīkums, tāpat neapmierināta godkāre. Sāpīte, kad pamet kāds vīrietis vai esmu spiesta pamest viņu, noguruma brīži, kad gribētos kādam vienkārši pastāvēt blakus, bet saprotu, ka neviena blakus nav - tā visa ir niecība. Man ir bail tikai no lietus un aukstuma. Un fiziskām sāpēm. Savām un man tuvo cilvēku sāpēm.

Man gribētos pajautāt tiem, kuri ir gadiem ilgi strādājuši auditorijas priekšā. Vai arī jums ir tā, ka jūsu atmiņās telpa, kurā esat strādājuši, mainās līdz nepazīšanai, atkarībā no tā, kurus cilvēkus tajā atceraties? Tā, it kā būtu nevis viena klase/ zāle/istaba, bet gan tieši tik daudzas, cik ļaužu grupu tajā ir jūs klausījušies. Telpā sēdošie cilvēki ir tie, kuri maina akcentus, liekot jums vairāk uzmanības pievērst vienai vai otrai telpas daļai, līdz ar to, telpa iegūst pavisam atšķirīgas formas, izmērus. Pat krāsas un apgaismojumu.
Jums arī tā ir?

Kaut kādi nekontrolējami maiguma uzplūdi. Pabarot kādu, sasildīt, nomierināt, nolikt gulēt...