Piektdienas riits atnaaca ar diivainu sapni. Tajaa es sastapu Kaadu, kuru reizeem esmu gribeejusi sastapt, uz kuru esmu neganti dusmojusies un peec kura pat vienubriid esmu ilgojusies. Sapnis mani pamodinaaja un nez kaadeelj lika smaidiit.
( ... tālāk ... )
Un nakts piedziivojums peec blondaas dienas bija savaads. Es turpinu to neesaat liidzi kaa mazu, smiltiim pildiitu gumijas viepliiti. Iznjemu no sominjas, pamiicu pirkstos - re, pikants, re, amizants, re, dramatisks, re, pavisam, pavisam muljkjiigs...Un dainjo.
"Piedod, dievs, manim greekus,
Tas notika dzeerumaa..."
Es sen nebiju tik ljoti gribeejusi skuupstiities. Laikam estrogeenu faaze.
Bet varbuut pie vainas atminjas par pagaajusho pavasari.
Ai, nieki tas viss, vanitas vanitatum.
Es piezvaniishu. Kaadreiz. Kaa apsoliiju.
Bet, sasodiits, vienu lietu gan es gribu pateikt, un tas ir nopietni! Ja mani kaads nosauktu par muljkji, vai cuuku, vai kazu, vai kuci, vai celuliitpakalju, ak, es to visu nenjemtu par pilnu! Es teiktu - emocijas, hormoni, alkohols...
Bet, lietojot vaardus "miiljaa" un "jaukaa", vajag uzmaniities. Taa gan!
Pat, ja pie vainas ir emocijas, hormoni un alkohols.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
