Kurvjzieža kontemplācijas

Un reiz bija tāda vasara, kad jau jūnijā bija silts un saulains, un zemenes ienākušās, un tas bija tūlīt pēc Jāņiem, man nebija atvaļinājuma, man bija tikai pagadījušās 3 brīvas dienas, un es biju aizbraukusi uz savas māmuļas vasarnīcu, man līdzi bija Prusts - "Svāna pusē" - un es vadīju tās 3 dienas, plika gulēdama uz deķīša zālājā, sauļodamās, ēzdama zemenes, daudz, daudz zemeņu, un lasīdama Prustu. Un kopš tā laika es nemaz Prustu citādi nevaru palasīt. Man vajag, lai ir saule un zemenes, un man 3 dienas nav nekur jāiet. Un tā es no Prusta esmu iepirkusi arīdzan pārējās latviski iznākušās grāmatas, bet pie lasīšanas netieku.

No kaut kurienes uzpeldējusi bērnības pavasaru sajūta. Tā, it kā es būtu salasījusies Dimā romānus un gaidītu vasaras brīvlaiku. It kā jau vienmēr bija skaidrs, ka nezin kas superinteresants nenotiks - būs brīvlaiks kā jau brīvlaiks, lasīšu grāmatas, ja piespiedīs - paravēšu dārzu, pāris reižu tikšu uz jūru, un paies tie prieki daudz ātrāk, nekā varētu gribēt, un tomēr ikreiz pavasaris bija pārpilns kādu neizskaidrojamu sakāpināti romantisku nojausmu, cerību un fantāziju. Pati īsti nezinu, par ko. Tik vien, ka no tā laika pumpuri mani padara tramīgu un jūtīgu.

Starp citu, aizvakar konstatēju, ka man ir izbeigušies visa veida vīrieši. Pat draugi - gandrīz.