Kurvjzieža kontemplācijas

Šķiet, novecošanas otrais vārds ir samierināšanās.
"Ak, es zinu, ka es vairs neiemācīšos..., neaizbraukšu...,nesapelnīšu..., nepadarīšu...".
"Es esmu pieradusi pie savām grumbām, pie saviem celulīta kunkuļiem, pie lielāka brunču izmēra, pie tā, ka mani neiekāro."
"Es esmu pieradusi pie noguruma, pie slimībām, pie tā, ka ir tā, kā ir, tāpēc, ka nevar būt citādi."

Jā, un tad ir vecums. Un pēc tam ir tikai nāve.

Mani izbrīna, ka cilvēki par savu bērnību runā ar tādu idillisku sentimenta aizmiglojumu balsī. Nē, manai bērnībai, ziniet, arī nebija ne vainas. Nevaru sūdzēties. Bet tie, kuriem kaut kas šķiet idillisks, manuprāt, vai nu ir slikta atmiņa, vai arī bērnībā bijis švaki ar saprašanu.
Bērnu sabiedrībā nežēlības un neķītrības nav ne grama mazāk kā tā saucamajā "pieaugušo pasaulē", Jūs taču zinat, vai ne? Saukāt bērnus par "mazajiem eņģelīšiem", pavelbjot acis pret debesīm, manuprāt, ir siekalaina bezgaumība. Jā, un tās kaislības, kas plosa šo, par laimi, - diezgan īso - dzīves posmu, arī nav nekāda nevainīga un rožaina teletūbiju vāvuļošana.
Ai, labi, ka esmu pieaugusi.
Esmu?:)