![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kopš es pirmo reizi izlasīju vārdiņu feministe un painteresējos par tā skaidrojumu, es nenorimstoši, pie katras izdevības, ar prieku un lepnumu esmu deklarējusi, ka, jā, lūk tieši tā es arī esmu! Un allaž esmu pacietīgi skaidrojusi, ka vīrieši man patīk, un es esmu gatava viņus atzīt par pilntiesīgām līdzvērtīgām cilvēciskām būtnēm.
Bet, par spīti manām simpātijām pret atsevišķiem falliem un to īpašniekiem, ikreiz, kad es saskaros ar jelkādiem fallokrātijas manifestiem, es kļūstu sasodīti īgna, estrogēns manī izžūst, dodams vietu nevaldāmiem adrenalīna plūdiem. Un tad es domāju par kastrāciju. Visfiziskākajā nozīmē, tik tiešā, ka Freids sašutumā uzlēktu līdz griestiem. Jo ikreizi, kad kāds saprāta brālis uzskata, ka viņa kājstarpē atrodamais dziedzeru pāris rada viņam iespēju (reizumis dēvētu par dabiskām tiesībām) mani un man līdzīgās ne tik vien apaugļot, bet arī padarīt atkarīgas, es kļūstu nikna. Un mana vienīgā vēlme ir spert tā, lai no šī šķietamā tiesību avota nekas nepaliktu pāri.
Es kļūstu nikna, kad likumus par abortiem vai to aizliegumiem lemj būtnes, kuru pašu ķermeņos nekas sarežģītāks par lenteni nevar attīstīties. Un tad es gribu spert.
Es kļūstu nikna, kad tiek par vērtību dēvēta sabiedrība, kurā pavestas meitas akmeni kaklā lec ezerā, jo kauns un negods laist pasaulē bērnu, kura tēvu neesi mācējusi sev pielaulāt. Un tad es ļoti gribu spert.
Un katru reizīti, kad es dzirdu kaut ko par "sievietes sūtību" šajā pārapdzīvotības nomāktajā pasaulē, es apdomāju - vai tiešām nevajadzētu mazliet iespert? Varbūt pēc kastrācijas cienīts kungs sāks domāt ar domāšanai paredzēto ķermeņa daļu, resp., galvu.
Bet, par spīti manām simpātijām pret atsevišķiem falliem un to īpašniekiem, ikreiz, kad es saskaros ar jelkādiem fallokrātijas manifestiem, es kļūstu sasodīti īgna, estrogēns manī izžūst, dodams vietu nevaldāmiem adrenalīna plūdiem. Un tad es domāju par kastrāciju. Visfiziskākajā nozīmē, tik tiešā, ka Freids sašutumā uzlēktu līdz griestiem. Jo ikreizi, kad kāds saprāta brālis uzskata, ka viņa kājstarpē atrodamais dziedzeru pāris rada viņam iespēju (reizumis dēvētu par dabiskām tiesībām) mani un man līdzīgās ne tik vien apaugļot, bet arī padarīt atkarīgas, es kļūstu nikna. Un mana vienīgā vēlme ir spert tā, lai no šī šķietamā tiesību avota nekas nepaliktu pāri.
Es kļūstu nikna, kad likumus par abortiem vai to aizliegumiem lemj būtnes, kuru pašu ķermeņos nekas sarežģītāks par lenteni nevar attīstīties. Un tad es gribu spert.
Es kļūstu nikna, kad tiek par vērtību dēvēta sabiedrība, kurā pavestas meitas akmeni kaklā lec ezerā, jo kauns un negods laist pasaulē bērnu, kura tēvu neesi mācējusi sev pielaulāt. Un tad es ļoti gribu spert.
Un katru reizīti, kad es dzirdu kaut ko par "sievietes sūtību" šajā pārapdzīvotības nomāktajā pasaulē, es apdomāju - vai tiešām nevajadzētu mazliet iespert? Varbūt pēc kastrācijas cienīts kungs sāks domāt ar domāšanai paredzēto ķermeņa daļu, resp., galvu.