Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt gaisā bija ziema. Knapi izdomāta domiņa pacēlās, apsarmoja un klikstēdama salūza gabaliņos.

Man laikam ir viegla emocionālā atpalicība. Es iemīlos tikpat jūsmīgi un raudu tikpat izmisīgi kā savos pokemonskajos sešpadsmit. Un tikpat ļoti viss notiek pa īstam. Vienīgā atšķrība - tā gudrā pūce, kas sēž uz pleca, allažiņ atrod iespēju nodūdot: "Arī tas pāries..." pilnīgi par visu.
Tad jau laikam nav gluži tas pats.

Pēcpusdienā būšot vētra. Varbūt arī lekcijas.

Nekādi nesaprotu, kāpēc tā briesmīgā sieviete atvainojas par nekārtību uz sava rakstāmgalda (salīdzinājumā ar manējo tas vienalga izskatās perfekts minimālisma paraugs), bet ne mirklīti nejūtas vainīga par drrrrausmīgi spalgo mobilā telefona signālu, no kura es ikreiz lecu gaisā, vai - jo īpaši - par savu bezapstājas tarkšķēšanu, no kuras es pa brītiņam mēģinu pamukt tualetē. Bet cik tad bieži un ilgi bez kāda fizioloģiska pamatojuma atejā sēdēsi...:(