Samtainas augusta naktis, kad pie mājas sakarsuši elso flokši, pakšķēdamas birst zvaigznes, tu ieķeries kādam elkonī, pieploc, lai nedrebinātos, uzpūšot vieglam vējam, sadzirdi tālumā vakariņotāju smieklus, glāžu šķindu, strūklakas šļakstus, nāsīs ietraucas mazliet dūmu, mazliet ābolu, mazliet rasainas zāles smaržas, zeme apvalda kunkstus zem taviem soļiem, viss ir viegli, viegli, viegli...
būs taču vēl, vai ne?
Un tad man bija sapnis aizvakarnakt. Man kāds bija uzdāvājis divas lellītes. Tādas kā vudu lellītes, maziņas, glītās kastītēs. Bet es zināju, ka tās nav vienkāršas lellītes, ka tie ir homunkuli. Ja es tos pareizi aprūpēšu, tad izaugs divi bērniņi - puisītis un meitenīte. Ai, cik apjukusi es biju tajā sapnī!
:)
Cienījamā darbavieta, tā, iespējams, nav Tava vaina, bet man, šeit atrodoties, ir grūti elpot. Tā nav metafora, tas ir fizioloģiski.:(
Šorīt saņēmos atplēst dažus rēķinus, sapratu, ka steigšus jāsameklē kāda haltūra, iestājās viegla panika.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
